Viņš paskatījās uz Žani — viņš tiešām bija izaudzis, veselīgs un aktīvs. Uz galda bija pipete, termometrs, kumelīšu tējas paciņa un Boržomi pudeles.
“Vectēv, kas tas ir?”
“Tas ir Žanim. Es viņu turu kārtībā. Jānis mani iemācīja.” Didzis noklausījās visu stāstu un sāka pilnā balsī smieties. Viņš vectēvam paskaidroja, ka zivis dzer ūdeni caur žaunām, ka tās dzīvo ūdenī un viņām nav jādod ūdens atsevišķi, ka tēja un minerālūdens ir pilnīgas muļķības.
Sākumā Viesturs tam neticēja. Tad viņš apvainojos. Tad viņš par to domāja. Un tad viņš devās pie Jāņa, lai visu nokārtotu. Vectēvs Jānis sagaidīja viņu uz lieveņa ar smaidu: “Nu, Viestur, kā klājas karūsai?” “Jāni… Tu tīšām joko?!” “Protams!” Jānis iesmējās. “Tu tai karūsai jau gadu dod ūdeni! Tu tai devi tēju! Tu tai devi Boržomi minerālūdeni! Viestur, tu esi pieaudzis vīrietis, tu agrāk biji liels priekšnieks! Kā tu tam varēji noticēt?!”
“Bet tu esi pieredzējis makšķernieks!” “Esmu pieredzējis makšķernieks. Es ēdu zivis, es tās neaudzēju! Viestur, vai tev ir tālruņa numurs? Internets? Tu varēji divu minūšu laikā Google meklēt “Kā dot zivīm ūdeni akvārijā”. Pirmajā rakstā tur tev būtu pateikts, ka tu joko!” Ir tik daudz tādu kā tu, un tas ir skumji…
Viesturs stāvēja, domāja un… iesmējās. Jā, viņam ir nepatikšanas. Viņš jau gadu baro karūsu ar pipeti. Bet, no otras puses, karūsa izskaījās priecīga un auga! Didzis nolēma aizvest to uz ezeru. Viņš atvadījās no tās kā normāls cilvēks un devās atpakaļ uz pilsētu. Un stāsts izplatījās kā sirēna pa visu ciematu. Jānis visiem stāstīja, kā Viesturs gadu baro karūsas.
“Lūk, šie “modernie” cilvēki!” viņš teica, smejoties. “Internets ir rokas stiepiena attālumā, jebkuru jautājumu var atrast sekundē. Un ko viņi dara? Ej un pajautā kaimiņam! Nu, protams, es nevarēju atturēties…”
Sākumā Viesturs sabēdājās, bet tad padevās. Viņam iedeva jaunu iesauku — “Tējas puika”. Viņi teica: “Te nāk Viesturs Tējas puika, karūsu barista.” Bet pats smieklīgākais bija tas, ka, kad Jānis rajona zvejnieku sanāksmē stāstīja šo stāstu, kāds vecs vīrs no otra rajona gala pamāja ar galvu un teica:
“Kad biju jauns, es savu govi dzirdināju tikai ar lietus ūdeni, savācot to silē. Mans vectēvs man teica, ka tā tam jābūt. Es to darīju sešus mēnešus, līdz mana sieva ieraudzīja un sarīkoja ainu…” Izrādās, ka katrā ciemā ir sava “Viestura tējnīca”, un nevis viena, to ir daudz. Un katrā ciemā ir savs “Jānis”.
Zini, kāda ir problēma?
“Zini, kāda ir problēma?” vectēvs Jānis filozofēja, vēlreiz stāstot stāstu. “Ne jau tā, ka es izjokoju Viesturu. Tā ir tā, ka viņš gadu dzīvoja ar to zivi, baroja to, rūpējās par to, bet ne reizi neiedomājās: “Kāpēc tieši zivīm ūdenī vajag atsevišķu ūdeni?” Un internets ir tepat blakus.
Cilvēki ir pieraduši uzticēties “pieredzējušajiem”. Agrāk cilvēki uzticējās savam vectēvam, tad skolotājam, tad televizoram… Un kaimiņš, ja viņam ir humora izjūta, noteikti izjokos. Jo mūsu dzīvē vairs nav iespējams nejokot.
Lasi vēl: Saņemti jauni dati – sinoptiķi strauji pasliktina prognozi no 17. novembra: ”Būs pirmās kupenas”
Starp citu, Viesturs ir mierā ar Jāni. Tagad viņi pat kopā dodas makšķerēt. Lai gan, kad Jānis dod padomu, Viesturs vispirms pārbauda telefonā. “Uzticies, bet pārbaudi,” saka Viesturs. “Es reiz padzirdīju karūsu, es tev to vairs neļaušu darīt!” “Tieši tā,” piekrīt Jānis. “Citādi nākamreiz pastāstīšu par kaķi, kā viņam reizi nedēļā vajag arī kādu īpašu procedūru.”
“Jāni!” “Jokoju, tikai jokoju! Lai gan… ja tu izlem to darīt, nopērc kaķim speciālus uzgaļus…” “Vai tādi vispār pastāv?” jautāja Viesturs. “Nu, tu esi tik necaurredzams, ej padzirdīt karūsas…”
