Pirmdienas rīts darbā Siguldā sākās kā parasti, taču es iekšēji jutos saspringta. Ap desmitiem durvīs parādījās Krišjānis. Viņš izskatījās pašapmierināts un smaidīgs, it kā mēs būtu pavadījuši fantastisku vakaru, par kuru viņam būtu jālepojas.
— Labrīt, Lāsmiņ! Kā pagāja nedēļas nogale? — viņš jautāja, ērti iekārtojoties krēslā iepretim manam galdam. — Labrīt, Krišjāni. Pagāja mierīgi. Tu solīji atdot naudu par vakariņām, — es necentos tēlot pieklājīgu mazo sarunu.
Viņš pēkšņi izskatījās nedaudz apmulsis, bet tas ilga tikai sekundi. — Ā, jā, pareizi! Zini, es tieši šodien gribēju, bet man no rīta sanāca tāds neparedzēts izdevums – dēlam vajadzēja palīdzēt.
Varbūt es tev nākamnedēļ, kad būs algas diena, vienā summā visu atdošu? Tie taču tikai daži desmiti eiro, gan jau nepaliksi badā, — viņš iesmējās, it kā tas būtu nevainīgs joks.
Es tikai pamāju ar galvu un pievērsos monitoram. Tajā brīdī es sapratu, ka šo naudu vairs nekad neredzēšu. Un, patiesību sakot, es to vairs negribēju. Tā summa kļuva par manu personīgo “atbrīvošanās nodokli”.
Otrā iespēja vai vienvirziena biļete?
Pagāja divas nedēļas. Krišjānis darbā izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš nepieminēja ne parādu, ne mūsu vakaru Cēsīs. Līdz pēkšņi, vēlā trešdienas vakarā, manā telefonā iemirgojās ziņa:
“Lāsma, dzirdēju, ka Valmierā atvērusies jauna picērija ar malkas krāsni. Varbūt šoreiz aizbraucam? Es tiešām izmaksāšu, apsolu! Nevajag niķoties par to vienu reizi.”
Es skatījos uz šo ziņu un jutu nevis nepatiku, bet tādu kā dziļu skaidrību. Es uzrakstīju atbildi, kuru viņš, visticamāk, nebija gaidījis:
“Krišjāni, runa nav par naudu. Runa ir par to, ka vīrietis, kurš uzaicina sievieti uz restorānu, pasūta dārgāko ēdienu, ko nevar vai negrib atļauties, iepako to kārbiņā rītdienai un liek sievietei norēķināties, meklē nevis partneri, bet sponsoru. Es vairs negribu būt tavs nākamais ‘izdevīgais darījums’.”
Viņš uz to neatbildēja. Kopš tās dienas viņš vairs nenāk uz manu kabinetu “precizēt tāmes”. Viņš pat vairs nesveicinās, ja ierauga mani gaitenī.
Vērtīgākā atziņa
Tagad, atskatoties uz to vakaru, es saprotu vienu svarīgu lietu. Dažreiz mēs, sievietes, baidāmies izskatīties “sīkumainas” vai “materiālas”, tāpēc klusējot pieļaujam, ka pret mums izturas neciešami. Bet tajā vakarā Cēsīs es neiemācījos to, ka Krišjānis ir skops. Es iemācījos to, ka es pati esmu par daudz “ērta”.
Vīrietis pēc piecdesmit, kuram nav ne mazākā mulsuma par to, ka sieviete apmaksā viņa iegribas, nemainīsies. Viņš nevis aizmirsa maku, bet gan apzināti rēķinājās ar manu pieklājību.
Un mana pieklājība beidzās tieši tajā brīdī, kad es sapratu – labāk būt vienai un sēdēt savā virtuvē ar vienu pašu vārītu kartupeli, nekā sēdēt restorānā ar cilvēku, kurš tevi neredz un nedzird, bet tikai aprēķina.
Mīļās dāmas, ticiet savai intuīcijai. Ja pirmajās desmit minūtēs pie galdiņa jūtat, ka kaut kas nav kārtībā – tad tā arī ir. Un kārbiņa ar neapēsto steiku uz sveša rēķina? Tas nav ekonomiskums. Tā ir brīdinājuma zīme, ko nedrīkst ignorēt.
Vai jūs būtu šādā situācijā samaksājušas? Un vai ticat, ka maku tiešām var “nejauši” aizmirst pirmajā randiņā?
