Man nupat palika 32 gadi. Strādājot par arhitekti, esmu pieradusi pie tā, ka katrai detaļai ir nozīme – ja rasējumā būs kļūda kaut par centimetru, visa konstrukcija agri vai vēlu sāks brukt.
Šo precizitāti es neapzināti meklēju arī cilvēkos. Šajā aukstajā janvāra vakarā, kad Valmieras ielas klāja bieza sniega kārta un gar gājēju trotuāriem pie Dzirnavu ezeriņa slējās augstas kupenas, es pošos uz randiņu.
Ar Vilni sarakstījāmies jau labu laiku. Viņš, būdams pārdošanas vadītājs, prata rīkoties ar vārdiem – viņa ziņas bija asprātīgas, un tās neradīja sajūtu, ka viņš būtu kāds kārtējais gadījuma rakstura paziņa no iepazīšanās lietotnēm.
Es izvēlējos tumši zaļu adītu kleitu un savus mīļākos ādas zābakus, kas ir ne vien skaisti, bet arī stabili uz slidenajām ietvēm. Randiņš bija norunāts kādā no pilsētas iecienītākajiem restorāniem – vietā, kuras atmosfēra man vienmēr šķitusi uzticama un mājīga.
Izkāpjot no taksometra pie restorāna durvīm, mitrais vējš uzreiz iecirta sejā, un es ar baudu ieelpoju atkušņa gaisu, pirms devos iekšā siltumā, kur fonā skanēja klusa džeza mūzika un pie galdiņiem mierīgi čaloja pilsētnieki.
Vilinošais sākums un dārgie solījumi
Vilnis mani jau gaidīja pie garderobes. Viņam bija 35 gadi, un jāsaka, ka viņš izskatījās tieši tāpat kā fotogrāfijās – sportisks, ar gaumīgi koptu bārdu un dārgu mēteli, kas liecināja par viņa panākumiem. Viņa smaids bija tik pārliecināts, ka uz brīdi es tiešām jutos kā maza meitene, kura nonākusi drošās un stabilās rokās.
— Kristīne, tu izskaties kā no žurnāla vāka izkāpusi! — viņš iesaucās un galanti saņēma manu roku. — Ejam, es rezervēju labāko galdiņu pie loga. No šejienes var redzēt, kā sniegpārslas dejo laternu gaismā virs Gaujas stāvajiem krastiem.
Mēs apsēdāmies. Gaisotne bija patīkama, un gaisā virmoja svaigi maltas kafijas un rozmarīna aromāts. Vilnis uzreiz pārņēma iniciatīvu, pat nepajautājot, kāda ir bijusi mana diena vai kā es jūtos pēc darba arhitektu birojā.
— Šovakar mēs baudīsim dzīvi! Esmu dzirdējis, ka šeit ir labākā jēra gaļa visā pilsētā. Un vīna karte… es precīzi zinu, kas mums šovakar vajadzīgs. Šis sarkanvīns ir izcils, tu pati redzēsi.
Es nedaudz samulsu par viņa steigu un vēlmi pasūtīt visu dārgāko, pat neieskatoties cenās:
— Vilni, varbūt vispirms paskatāmies ēdienkarti? Es nemaz neesmu tik izsalkusi, laikam palikšu pie kaut kā vieglāka, piemēram, foreles vai viegliem salātiem.
— Nē, nē, Kristīne, tev noteikti jānobauda tas, ko iesaka šefpavārs! — viņš mani pārtrauca, pasūtot dārgāko vīna pudeli un lielos pamatēdienus. — Dzīve ir par īsu, lai taupītu uz mirkļiem. Ja mēs esam šeit, tad baudām pēc pilnas programmas. Nevajag skaitīt centus, kad blakus ir tik skaista sieviete.
Mēs runājām stundām. Viņš klāstīja par saviem vērienīgajiem darījumiem, par to, kā viņš brīvdienās mēdz braukt uz Siguldu slēpot un kā viņam patīk viss ekskluzīvais. Viņš minēja, ka viņu draugu lokā pazīstot kā cilvēku, kurš nebaidās tērēt un vienmēr visus labprāt pacienā.
Viņš pat paspēja pajokot par “skopuļiem”, kuri restorānos pēta katru cenu ēdienkartē. Es klausījos un jutos kā filmā, bet neliela šaubu ēna manā arhitektes prātā tomēr nerima. Kaut kas tajā visā šķita pārāk samākslots, it kā viņš mēģinātu aizpildīt kādu tukšumu ar saviem stāstiem par naudu.
Tad rēķins atnesa nepatīkamo patiesību
Vakariņas tiešām bija izcilas, bet, kad viesmīlis klusi pienāca un nolika rēķinu uz galdiņa, Vilnis pēkšņi apklusa. Viņa teikums par to, kā viņš plāno pirkt jaunu auto Cēsu salonā, aprāvās pusvārdā.
Viņš lēnām ielika roku bikšu kabatā, pēc tam otrā. Viņa seja, kas nupat bija starojusi no pašpārliecinātības, pēkšņi kļuva bāla un saspringta.
— Pagaidi… nevar būt, — viņš nomurmināja, raugoties uz savu tukšo plaukstu.
— Kas noticis? — es mierīgi pajautāju, noliekot savu vīna glāzi un sakārtojot salveti.
— Kristīne, tas ir vienkārši neticami. Es maku esmu atstājis savā citā jakā, kura palika manā mašīnā. Bet auto man šodien palika servisā Rūpniecības ielā! Esmu paņēmis līdzi tikai telefonu, un… ak dievs, man tur pat nav sakārtoti telefona maksājumi, es tos vienmēr atlieku uz vēlāku.
Viņš sāka izmisīgi pārmeklēt mēteli, kas karājās uz krēsla atzveltnes. Viņš pat piecēlās kājās, purinot kabatas tik uzkrītoši un skaļi, lai visi apkārtējie restorāna viesi redzētu viņa “nelaimi”.
— Saproti, es šodien tik ļoti steidzos uz šo randiņu, ka viss vienkārši izkrita no galvas. Man tiešām nav līdzi ne centa skaidrā vai kartē. Vai tu varētu šovakar… nu, izlīdzēt? Es rīt no rīta tev uzreiz aizskaitīšu dubultā par šo misēkli. Man patiešām ir neērti, bet nu, tā gadās pat veiksmīgākajiem no mums.
Es skatījos uz viņu un redzēju pilnīgi citu cilvēku. Pārliecinātais vīrietis nupat bija pārvērties par aktieri, kurš spēlē lētu un sliktu lomu. Es ievēroju, ka viņa telefons, kas gulēja uz galda, nepārtraukti saņem ziņas un mirgo – tātad interneta banka un visas piekļuves viņam bija tepat zem deguna.
Tas bija brīdis, kad “konstrukcija” beidzot sagruva. Es sapratu, ka šī ir lēta shēma, kas acīmredzot jau iepriekš ir nostrādājusi.
— Vilni, neuztraucies, — es teicu, veltot viņam savu mierīgāko un tiešāko skatienu. — Dzīvē mēdz būt neparedzēti pagriezieni, un problēmas ir domātas, lai tās risinātu.
Es klusi pamāju viesmīlim, kurš jau stāvēja netālu, vērojot šo dīvaino ainu.
— Lūdzu, sadaliet šo rēķinu divās daļās, — es teicu skaidrā un stabilā balsī.
Vilnis uz mirkli apklusa, un viņa acīs parādījās patiesa neizpratne:
— Kristīne, ko tu dari? Es taču tev tikko paskaidroju, ka man nav maka! Tu mani tagad gribi pamest šeit kā kaut kādu parādnieku un blēdi visas pilsētas priekšā?
— Nē, Vilni. Es samaksāšu par savu izvēlēto zivi un vienu glāzi vīna. Tas ir tikai godīgi pret restorānu un mani. Bet par savu jēra cepeti un to dārgo vīna pudeli, ko tu pats tik neatlaidīgi izvēlējies, tev būs jānoreķinās pašam.
Tev rokās ir telefons – esmu pilnīgi droša, ka tava bankas lietotne strādā un tu vari veikt tūlītēju pārskaitījumu tepat pie galda.
Ja nē, vari palūgt viesmīlim termināli ar manuālo kartes datu ievadi vai, galu galā, atstāt šeit savu telefonu kā ķīlu, kamēr taksists tevi aizvedīs mājās pēc naudas. Es neesmu plānojusi šovakar finansēt tavu vērienu un tēlot dāsno mecenāti.
Viņa acīs parādījās aukstas dusmas, kuras viņš vairs nespēja noslēpt zem smaidīgās maskas. Tas nebija “aizmirsts maks”. Tas bija lēts aprēķins – cerība, ka es, nevēloties bojāt “skaisto vakaru” un baidītos no neērtības sajūtas, vienkārši izvilkšu savu karti un visu nokārtošu viņa vietā.
— Tu esi auksta kā šī ziema! — viņš caur zobiem noteica, bet, redzot, ka viesmīlis neatkāpjas un mierīgi gaida risinājumu, viņš pēkšņi no tās pašas “tukšās” mēteļa kabatas izvilka bankas karti un ar spēku to nopīkstināja pret termināli.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu vakars Valmieras ielās un kādu skaudru atziņu es guvu par “veiksmīgajiem vīriešiem” pēc šī incidenta
