Es visu mūžu domāju, ka pazīstu savu māti, bet viena vakara saruna un vecs fotoalbums pilnībā mainīja manu priekšstatu par mūsu ģimeni.
Viss sākās ar pavisam parastu telefona zvanu. Mamma, kurai nupat palika 67 gadi, pēkšņi ieminējās, ka viņai ir liels sapnis – vēlreiz aizbraukt uz siltajām zemēm, tieši pie tās jūras, kur viņa bija jaunībā. “Katiņ, es pati visu sev esmu iekrājusi. Tikai paņemiet mani līdzi, es jums netraucēšu,” viņa teica tik cerīgi, ka mēs ar vīru Jāni nespējām atteikt.
Mēs ar Jāni strādājam ļoti dinamisku darbu, un šis atvaļinājums mums bija ilgi gaidīts miers. Godīgi sakot, es nedaudz baidījos, ka mammai būs grūti pielāgoties mūsu ritmam. Viņa vienmēr ir bijusi ļoti vienkārša sieviete – visu mūžu nostrādājusi bibliotēkā, vienmēr taupīga, vienmēr nedaudz nopietna un klusa. Es biju pieradusi viņu redzēt adām zeķes vai rušināmies pa dārzu.
“Jāni, mēs taču esam ģimene,” es teicu vīram, kaut iekšēji bažījos, ka mammai viesnīcas greznība šķitīs neērta un viņa atkal sāks runāt par to, cik viss ir dārgs. Mēs nopirkām biļetes un devāmies ceļā.
Jau no paša sākuma mamma uzvedās neparasti. Viņa nebija satraukusies, tieši otrādi – viņa izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies savā elementā. Kad ieradāmies viesnīcā, viņa nevis brīnījās par luksusa numuru, bet gan lietišķi novērtēja skatu no balkona. “Jā, nekas nav mainījies,” viņa klusi noteica. Man tas likās dīvaini, jo viņa šeit nekad nebija bijusi. Vismaz tā es domāju.
Vakarā mēs bijām ieplānojuši svinīgas vakariņas restorānā krastmalā. Mamma iznāca no numuriņa pavisam citāda – viņa bija uzvilkusi skaistu, zīda kleitu, ko es nekad nebiju redzējusi. Viņas stāja bija taisna, un viņa pat vairs nelietoja brilles. Viņai līdzi bija viņas vecā, lielā rokassoma, ko viņa cieši turēja klēpī.
Mēs sēdējām pie galda, baudījām mūziku un lielisko ēdienu. Jānis pasūtīja dārgu vīnu, un mamma, par brīnumu, nemaz neiebilda par cenu. Viņa tikai viegli pasmaidīja. Tad, kad saule sāka sēsties jūrā, mamma pēkšņi nolika dakšiņu un atvēra savu somu. Viņa izvilka no tās vecu, smagu fotoalbumu ar sarkanā samta vākiem.
“Kas tas ir, mamm? Atkal vecās dārza bildes?” es pajokoju. “Nē, Katiņ. Es domāju, ka ir laiks tev pastāstīt, kāpēc es patiesībā gribēju šeit atbraukt,” viņa teica, un viņas balss skanēja pavisam citādi – pārliecinoši un pat nedaudz noslēpumaini.
Mamma atvēra albumu. Pirmajā lapā bija krāsaina, bet nedaudz izbalējusi fotogrāfija. Tajā bija redzama jauna sieviete, kura izskatījās pēc Holivudas zvaigznes – elegants kostīms, platmale, lieli auskari. Viņa stāvēja pie milzīgas jahtas un smējās. “Mamm… tā esi tu?” es neticēju savām acīm. “Tā esmu es,” mamma pasmaidīja. “Pirms es satiku tavu tēti un pārcēlos uz laukiem, es strādāju šeit. Es nebiju nekāda bibliotekāre. Es biju starptautisku pasākumu organizatore. Es runāju četrās valodās un braukāju pa visu pasauli.”
Es apjuku. Jānis pat nolika glāzi uz galda. Turpmākajās lapās mēs redzējām mammu kopā ar slaveniem mūziķiem, diplomātiem un māksliniekiem. Viņa izskatījās tik aktīva, tik veiksmīga un tik citāda nekā tā mamma, kuru es pazinu.
“Es nekad par to nestāstīju, jo izvēlējos citu ceļu. Es izvēlējos mieru, dārzu un tevi. Un es to nekad neesmu nožēlojusi,” mamma turpināja, noglāstot vecu bildi, kurā viņa redzama tieši tajā pašā restorānā, kur mēs sēdējām tagad. “Bet es gribēju, lai tu zini – tavā dzīvē nav nekādu robežu. Ja es varēju no vienkāršas lauku meitenes kļūt par pasaules pilsoni un tad atkal atrast laimi klusumā, tad arī tu vari sasniegt jebko.”
Mamma izvilka no albuma nelielu dokumentu – tās bija akcijas un dokumenti par īpašumu, ko viņa klusībā bija saglabājusi visus šos gadus. “Es šo atvaļinājumu neuzstāju jūras dēļ. Es to uzstāju, jo gribēju jums nodot šo mantojumu tieši šeit, kur tas viss sākās. Šis albums nav atmiņas par pagātni, tas ir atgādinājums tev par to, kas ir iespējams.”
Tajā vakarā mūsu priekšstats par “parasto mammu” beidzās. Mēs ieraudzījām sievieti, kura bija ziedojusi spožu karjeru ģimenes dēļ, bet nekad nebija zaudējusi savu iekšējo aristokrātismu. Visi tie sīkie uztraukumi par cenām izrādījās tikai vecs ieradums, nevis nepieciešamība.
Mēs vairs nedomājām par to, kā mammai “palīdzēt” atvaļinājumā. Turpmākās dienas mēs klausījāmies viņas stāstos par Parīzi, Londonu un ceļojumiem, par kuriem mēs pat nebijām uzdrošinājušies sapņot.
Šis vecais fotoalbums kļuva par dārgāko lietu mūsu ģimenē. Tas man iemācīja, ka mēs nekad līdz galam nepazīstam savus tuvākos un ka aiz katras klusas un mierīgas “vecmāmiņas” var slēpties apbrīnojams un aizraujošs dzīvesstāsts.
