“Vai es nepatiku taviem bērniem?” – vīrietis jautāja Anitai. “Man šķita, ka saruna bija jauka.”
“Es nezinu, varbūt viņi uztraucas par mani, varbūt viņiem ir kauns, kā citi cilvēki vērtēs laulību šādā vecumā, – sieviete bija noraizējusies.
Edgars redzēja, ka Anita ir noraizējusies un satraukusies, tāpēc nolēma iejaukties un vīrišķīgi aprunāties ar pašu Pēteri.
“Tu neuztraucies, es neesmu alk****ķis un neesmu nekāds tirāns,” – viņš mierināja sievietes dēlu. – “Es respektēšu Anitu, mēs dzīvosim kopā, es gribu, lai viss būtu labi. Vai tu saproti?”
“Taču dzīvojiet kopā, es jutīšos tikai labāk, ka mana mamma nav viena, es tikai nesaprotu – kāpēc jāprecas?” – viņš teica.
“Mēs nolēmām, ka gribam būt īsta ģimene citu cilvēku un arī savas valsts priekšā, – Edgars nesaprata šādu principiālu attieksmi.
“Labi, un ko par to domā jūsu bērni?” – Edgars neatkāpās.
“Mans dēls ir aizņemts un pat nevarēs ierasties uz kāzām. Meita un znots ļoti labi pieņēma šo ziņu, jo viņi uzskata, ka mans lēmums ir pareizs, un neiejaucas.” – vīrietis atbildēja.
“Jā, protams, liels dzīvoklis pilsētas centrā viņiem arī noderēs….” – Pēteris izmeta un gan uzreiz saprata, ka ir pateicis mazliet par daudz.
“Ak, tas ir tas! Labi, es visu sapratu,” – vīrietis kļuva domīgs.
Pēteris vainoja sevi, uztraucās, ka Edgars pastāstīs mātei par viņu sarunu, viņa satrauksies un no nekā uztaisīs skandālu. Viņš pat gribēja vēlreiz ar viņu aprunāties un pārliecināt viņu, ka Edgars visu ir pārpratis un vispār runa bijusi par kaut ko citu. Vairākas reizes Pēteris zvanīja vīrietim, bet viņš vairs necēla klausuli. Viņa māte neko neteica, bet viņas balss un garastāvoklis pēdējā laikā likās nomākts.
“Es negribu, lai viņa sāktu justies slikti,” – viņš teica savai sievai Annai. – “Man nerūp šis dzīvoklis, lai viņi apprecas, lai dara, ko vēlas, ja vien dzīvo normāli un abi jūtas laimīgi.”
“Ko mēs darīsim?” – jautāja Anna, apjaušot savu līdzdalību nepatīkamajā situācijā.
Galu galā, abi nolēma nogaidīt – varbūt situācija kaut kā atrisināsies pat no sevis. Pēc trim nedēļām Anita beidzot piezvanīja un paziņoja, ka viņi ar Edgaru ir apprecējušies un sestdien gaida Pēteri ar sievu uz vakariņām. Bez viņiem bija gaidāma arī Edgara meita, kas šķita vēl aizraujošāk, jo viņi iepriekš nebija pazīstami.
“Jaunie radinieki šķiet jauki cilvēki,” – Pēteris klusi sacīja sievai.
“Redzēsim, nevajag spriest par cilvēkiem pēc piecām iepazīšanās minūtēm,” – atbildēja Anna.
Kopumā vakariņas izdevās, viņi runāja par vispārīgām tēmām, izvairoties no asiem stūriem. Vismaz tā centās darīt Pēteris, lai neapbēdinātu māti.
Lasi vēl: “Izejot no mājām, vienmēr ielejiet saulespuķu eļļu izlietnē un jūs būsiet apmierināts ar rezultātu” – es dalos ar rezultātu
“Neuztraucieties,” – Edgars teica Pēterim, kad viņi palika divatā – aci pret aci. “Tu vēl esi jauns, muļķītis, tu visu šajā dzīvē gribi izmērīt naudas izteiksmē. Es negribēju precēties dzīvokļa dēļ, vai tu saproti?”
“Ko par mūsu sarunu teica mana māte?” – uztraucās Edgars.
“Tāpēc viņai nevajag visu šo zināt, lai viņa domā, ka tu un tava sieva patiešām uztraucaties par viņas drošību un dvēseles mieru,” – atbildēja jaunais mammas vīrs.
“Nu, nodzīvosim – redzēsim… Dzīve ir dažādi, tajā viss kaut kas notiek – nerunāsim par sliktām lietām, un tagad mums jāiet atpakaļ pie pārējiem,” – atbildēja dēls.
Un viņi turpināja šo jauno vēsturi, kas varēja ilgt vēl daudzus gadus, bet varēja beigties arī vienkārši kādā brīdī. Un neviens no mums nezina, kad tas notiks…