Viņa viena dienā vienkārši ieradās. Bez brīdinājuma, bez sarunāšanas, bet visam ir savas robežas
– Anna, atver, lūdzu! – Sergeja balss atskanēja no koridora, kur aizvērās ārdurvis.
Anna pacēla galvu no datora, nesteidzīgi piecēlās un devās pie durvīm. Vakarā viņa bija sev apsolījusi pastrādāt pie projekta, kamēr mājā valdīja klusums un kārtība. Bet, laikam, nebija lemts.
Atvēra – un gandrīz izlaida no rokām glāzi ar ūdeni. Uz sliekšņa stāvēja Vija. Ar čemodānu. Ar lielu saimniecības somu. Un ar sejas izteiksmi, it kā viņa ieradusies savā vietā.
– Sveika, meitiņ, – gandrīz laipni noteica sieviete, iespraucoties iekšā, negaidot uzaicinājumu. – Nu re, mēs kopā! Es pie jums. Uz visiem laikiem.
– Ko? – pārjautāja Anna, neticēdama ausīm.
– Nu ne jau no ielas pie jums nāku! – pasmīnēja vīramāte. – Dzīvokli izīrēju. Ļoti labiem cilvēkiem. Ģimene jauka. Bet man vienai garlaicīgi. Tāpat jau visu laiku pie jums, tagad – oficiāli. Kopā jautrāk, vai ne?
Anna aizvēra durvis un palika stāvam, ar muguru pret tām atbalstījusies.
– Salvi… – viņa iesaucās dzīvokļa iekšienē.
Vīrs izgāja no istabas, berzēdams rokas. Mugurā viņam bija sporta bikses un izstiepts krekls. Izskatījās, ka viņš pats nebija gaidījis, ka māte īstenos savu plānu.
– Mamm… nu mēs taču… nebijām tā vienojušies, – viņš neveikli nomurmināja.
– Bet kas tur vienojams? – jautri atsaucās viņa, novelkot apavus un pārskatot koridoru. – Pie svešiem taču neeju. Pie sava dēla un mīļās vedekliņas. Šeit man vieta. Virtuve liela, un arī istaba brīva.
– Istaba? – Anna atkārtoja. – Tā nav “brīva istaba”, tas ir kabinets. Mans.
– Nu tad strādāsi guļamistabā. Es taču klusa. Mani nedzird. Jūs netraucēšu, apsolu! Tikai gaidīšu mazbērnus un palīdzēšu, kā varēšu.
Anna klusējot iegāja virtuvē un ieslēdza tējkannu.
– Salvi, mums jāparunā, – viņa klusi, gandrīz čukstus noteica.
Vīrs pamāja, vainīgi pasmaidot.
– Kas tā par patvaļu? – Anna aizvēra virtuves durvis un pagriezās pret viņu.
– Pats esmu izbrīnīts. Vakar viņa teica, ka domā izīrēt dzīvokli. Bet neiedomājos, ka tik ātri…
– Un ja viņa būtu izlēmusi pārdot to? Arī būtu gaidījis, kad “īstenosies”?
– Anna… nu ne jau tā…
– Es vēl neko. Pagaidām.
Virtuvē valdīja smaga spriedze. Anna nolika krūzi, pat nepieskaroties tai.
– Tu nenovērtē, ko viņa tikko izdarīja, – viņa klusāk turpināja. – Viņa ienāca mūsu mājā. Bez brīdinājuma. Bez piekrišanas. Ar visām mantām!
– Bet viņa… ir mana māte…
– Bet es – tava sieva. Vai jau bijusī? To vajag precizēt.
Salvis nolaida acis. Bet viņa mamma tikmēr jau apdzīvoja dzīvokli: pārstūma krēslu kabinetā, izvietoja savus pledus, spilvenus, fotogrāfijas un grafikus. Drīz Anna savā istabā jutās kā svešiniece.
– Kas tas? – viņa klusi vaicāja, ieraugot bardaku.
– Atsvaidzināju vidi, – lepni atbildēja vīramāte. – Te bija tik… garlaicīgi. Tagad mājīgāk.
– Tā ir mana darba vieta. Mans kabinets.
– Bet tu taču strādā attālināti, virtuvē būs pat ērtāk! Es taču klusa kā pelīte.
Anna izgāja ārā, nenoslēdzot sarunu.
– Vai nu viņa aizbrauc. Vai es. – Vārdi skanēja mierīgi, bet nepārprotami.
Vīrs skatījās uz sievu kā uz svešinieci.
– Dod man laiku… es ar viņu parunāšu.
– Tu viņai jau devi pietiekami daudz laika. Līdz rītdienai.
Lasi vēl: Edgars Karmiņš skarbi izsakās par Latvijas skolu reitingiem un pie kā tie īsti noved
Anna iegāja guļamistabā, apsēdās uz gultas. Vai tiešām visu, ko viņi būvēja, var tik viegli sagraut svešas rokas?
Naktī viņa ilgi nevarēja aizmigt. Salvis atnāca vēlāk, apgūlās blakus, bet pat nepieskārās. Rīts atnāca ar pannas šķindoņu.
– Omleti kādam? – virtuvē priecīgi sauca Vija. – Īstu, ģimenisku!
Un tā turpinājās: aiztikta virtuve, mainīti skapju plaukti, Annas produkti pārlikti un pārsaukti par “manniņu”. Katrs solis bija robežu pārkāpšana.
Anna klusēja, bet spriedze auga. Līdz pienāca rīts, kad viņa dzirdēja aiz sienas:
– Mamma, stop. Tas nav apspriežams. Tas ir mūsu mājoklis. Tu pati izlēmi, neprasot nevienam.
– Tātad tu mani gribi…lai es aizeju?
– Es neprasu aizbraukt uz visiem laikiem. Bet tev ir dzīvoklis. Vari atgriezties.
Durvis aizvērās. Vija aizgāja.
Salvis atnāca pie sievas:
– Viss. Viņa aizbrauca. Man tikai tagad atnāca saprašana. Paldies, ka ne uzreiz aizgāji.
Anna klusēja. Tikai pateica:
– Es negribēju tā. Es gribēju ģimeni.
Lasi vēl: Vienā no Latvijas iepazīšanās portāliem draudzene atrada manu vīru – iznākums nebija tāds kā parasti
Pamazām mājās atgriezās miers. Vēlāk viņi atkal atrada vecu fotoalbumu, atcerējās kopīgo remontu un saprata: ģimene – tie ir viņi. Abi. Bez svešiem lēmumiem.
Pēc laika Vija atnāca ar puķēm un atzina:
– Es pārspīlēju. Man grūti vienai. Bet jūs kopā – stipri. Un tas ir galvenais.
Viņi pamāja, pieņēma puķes, bet robežas jau bija skaidri novilktas. Pagāja mēneši. Māja kļuva citāda – vieglāka, brīvāka. Kabinetā drīz tapa bērnistaba. Viņi gaidīja bērnu. Un, kad piedzima dēls, Vija atsūtīja zīmējumu: smaidīga saule ar uzrakstu “Ģimene ir tur, kur mīl”.
Anna pasmaidīja. Tagad viņu māja bija pasargāta. Pagātne – tikai mācība, nevis trula sāpe.
