Tad pie manis pienāca nepazīstams vīrietis un piedāvāja nopirkt bulciņu ar magoņu sēklām, uz kuru es ilgi skatījos. Es nekad neaizmirsīšu, kā es to ēdu, bet pēc tam raudāju no rūgtuma.
Tagad man ir grūti baudīt konditorejas izstrādājumus, jo tie man atgādina par manu smago pagātni un saistās ar grūtībām, ko esmu piedzīvojusi.
Neskatoties uz to, ka nokļuvu bērnu namā, man ir izdevies izveidot labu dzīvi sev. Es vienmēr cerēju, ka kādu dienu mana mamma atgriezīsies pēc manis. Un pārsteidzoši, es viņu patiešām satiku.
Šis notikums atgādina man par laiku, kad mani adoptēja cita ģimene, tas notika tikai mēnesi pirms tam. Es atceros katru vārdu, ko dzirdēju no viņas tajā dienā. Tomēr tā nebija atvainošanās – tā bija sašutuma pilna apsūdzība un pārmetumi.
Viņa savu rīcību pamatoja ar karjeras un personīgās dzīves trūkumu. Mana mamma stāstīja, ka viņa nebijusi paredzējusi palikt bez darba un būt ar mazuli rokās.
Viņa teica, ka man vajadzētu būt pateicīgai, ka sveši cilvēki mani pieņems savā ģimenē, jo ar viņiem man būs labāk, bet kopā ar viņu man būtu jabūt badā. Viņa uzsvēra, ka šādi mums abām būs iespēja piedzīvot labāku nākotni.
Tajā brīdī es lūdzu mammu, lai viņa mani nepamet, bet tagad es tiešām saprotu to, ko viņa man mēģināja pateikt.
Tikai tagad es varu droši teikt – paldies, sieviete, ka devi man iespēju augt normālā ģimenē, kurā vecāki ir gatavi darīt visu sava bērna labā. Un es esmu pateicīga audžu vecākiem par to, ka viņi man palīdzēja iemācīties novērtēt savus tuvākos.
