Sveiki, mani dārgie lasītāji. Nezinu pat, ar ko iesākt, jo stāsts, ko vēlos jums izstāstīt, man pašai ir nepatīkams. Tomēr esmu pārliecināta – atklātība reizēm palīdz tikt galā ar emocijām un ļauj citam paskatīties uz savu dzīvi no malas.
Pirms dažiem gadiem mana mamma apprecējās. Kāzas bija tradicionālas – viss notika, kā pienākas, ar viesiem, svinībām un labiem vārdiem. Pēc tam viņas jaunais vīrs pārcēlās pie mammas uz dzīvokli. Lai arī tā ir tikai neliela vienistabas dzīvokļa tipa istabiņa kopmītnēs, vietas viņiem pietiek, un viņi nolēma tur iekārtoties kopā.
Mans vīrs ir valsts darbinieks, un viņa darbam paredzētās priekšrocības ļāva mums vieglāk tikt pie sava mājokļa. Izmantojot šo iespēju, mēs nopirkām divistabu dzīvokli Rīgā.
Es vienmēr esmu sapņojusi par šādu dzīvokli. Tas ir gaišs, plašs, ar augstiem griestiem un lieliem logiem, caur kuriem dienas gaismā ieplūst saule. Tik viegli iedomāties sevi, kā nesteidzīgi staigāju pa istabu, pārmetusi pār pleciem smalku zīda halātu, rokās glāze laba vīna. Šāda vide pati par sevi rada sajūtu, ka dzīve ir izdevusies.
Trīs sliktākie ēdieni, ko nācies baudīt ciemos: atteikties bija neērti, bet atmiņā palika uz mūžu
Kad mēs tikai ievācāmies, katra detaļa šķita īpaša – parketa grīdas, plašais viesistabas laukums, balkons, no kura paveras skats uz koku galotnēm. Pat ikdienas darbi šādā mājoklī šķiet daudz patīkamāki.
Mēs ilgi un rūpīgi iekārtojām savu ligzdiņu. Remonts notika pakāpeniski – bez steigas, jo nebija vajadzības skriet uz priekšu. Vīram līgumā bija vēl trīs gadi dienesta, tāpēc mūsu ikdiena joprojām ritēja Bauskā. Mēs zinājām, ka drīzāk par visu mums svarīgi bija padarīt mājokli tieši tādu, kādu sen bijām sapņojuši.
Mēs iedomājāmies ideālu interjeru – gaišas sienas, mājīgus paklājus, rūpīgi izvēlētus aizkarus un mēbeles, kas ne tikai kalpo, bet arī priecē acis. Gribējās, lai viss būtu pārdomāts līdz sīkumiem, tāpēc nevienu lēmumu nepieņēmām steigā.
Protams, bija arī finansiālais aspekts. Dzīvojam mēs, par laimi, diezgan pieklājīgi, taču naudu taču neviens nedrukā – to jāpelna. Tāpēc katru pirkumu izvērtējām, rūpīgi salīdzinājām cenas un reizēm pat atlikām sapņoto lietu uz vēlāku laiku.
Tieši tas arī kļuva par trešo iemeslu, kāpēc remonts vilkās lēni – mēs gribējām visu izdarīt pašu spēkiem un savā tempā.
Par to, kā rit remonts, es biju nolēmusi uzticēt rūpes savai mammai. Viņa dzīvo pavisam netālu no mūsu dzīvokļa – tikai divas autobusa pieturas attālumā. Man šķita, ka tā ir ideāla iespēja: viņa varēs paskatīties, kā strādā meistari, ielūkoties, vai viss tiek darīts pareizi, un ziņot man par norisēm.
Es pati fiziski bieži tur nebūtu paspējusi būt, bet mammai tas nebija grūti. Viņai pat patika iesaistīties – nākt, skatīties, dot padomus, kā labāk novietot mēbeles vai kurā vietā piestiprināt lampu. Man tas šķita pat jauki, jo viņa varēja justies nozīmīga un noderīga mūsu jaunajā mājoklī.
Tobrīd es vēl nenojautu, ka šī “palīdzība” ar laiku pāraugs par pavisam citu situāciju, par kuru tagad man stāstīt ir neērti…
Jaunumi, kas sagādās prieku “Maxima” pircējiem – iedzīvotāji to gaidījuši ilgi
Pirms mēneša mums beidzot bija atvaļinājums. Mēs nolēmām aizbraukt uz Rīgu un apskatīt savu dzīvokli, pie tam nevienu par ierašanos iepriekš nebrīdinot. Gribējām paši savām acīm redzēt, kā viss izskatās pēc remonta, ko bijām tik ilgi gaidījuši un plānojuši.
Taču to, kas mūs sagaidīja, es nevaru aizmirst vēl šodien…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas bija noticis
