Kad atvērām durvis, pa mūsu dzīvokli skraidīja bērni. Sveši bērni! Viņi skrēja pa istabām, spēlējās ar mantām, skaļi uzvedās un smējās tā, it kā atrastos savās mājās.
Es stāvēju uz sliekšņa un nejutu zem kājām grīdu – bija sajūta, ka esmu iekritusi kādā absurdā sapnī. Kā tas vispār iespējams? Mūsu tik rūpīgi lolotajā, ar lielām pūlēm un līdzekļiem iekārtotajā dzīvoklī dzīvoja pavisam citi cilvēki.
Izrādījās, ka mana mamma bija atļāvusi sava jaunā vīra meitai dzīvot mūsu dzīvoklī. Teikt, ka tas mani pārsteidza, nozīmētu nepateikt neko. Es paliku uz vietas, nespējot noticēt, ka kāds bez mūsu ziņas varēja šādi rīkoties.
Pirmais, ko izdarīju, – tūlītēji piezvanīju mammai un stingri lūdzu, lai viņa ar vīru nekavējoties atbrauc pie mums. Man bija nepieciešams paskaidrojums.
Kad viņa atbrauca, viss kļuva vēl nesaprotamāks. Mamma nesaprata, kāpēc esmu tik sašutusi, un nesaskatīja savā rīcībā nekā nepareiza. Viņas sejā bija tikai pārsteigums – it kā es būtu pārlieku dramatizējusi situāciju.
Mamma, it kā pilnīgi nesaprotot manu nepatiku, sacīja:
— Nu, kas tur slikts? Jūs taču šeit gandrīz nedzīvojat, esat prom lielāko daļu laika. Vai tad dzīvoklim tukšam jāstāv? Kamēr jūs atbraucat, viņi varētu dzīvot šeit. Jūs taču varētu uz atvaļinājuma laiku īrēt kādu citu mājokli.
Tad viņa piebilda vēl vairāk nepatīkami:
— Viņai pašai īrēt dzīvokli nav pa spēkam, budžets to neļauj. Un ar diviem maziem bērniem atrast darbu meitenei arī nav tik vienkārši.
Es klausījos un nespēju noticēt. Manā galvā skanēja tikai viena doma: kā tas vispār var ienākt prātā – iejaukties mūsu īpašumā, nepajautājot un nebrīdinot?
Kad pajautāju, kāpēc viņa vispār pārcēlusies uz galvaspilsētu, ja jau dzīvo tik sarežģītā situācijā, nekādu skaidru atbildi tā arī nesagaidīju. Tikai samulsuši skatieni un izvairīgas frāzes.
Pa to laiku mūsu remonts, kuru bijām rūpīgi plānojuši un par kuru maksājām, virzījās uz priekšu ļoti lēni un pavirši. Virtuvē viss bija notraipīts ar taukiem, bet jauno mēbeli bērni bija apskrāpējuši un pat aprakstījuši ar flomāsteriem. Man bija sāpīgi skatīties, kā mūsu ieguldītais darbs un līdzekļi tiek bojāti.
Tad vārdu pārņēma mans vīrs. Viņš noteica stingri un bez liekiem paskaidrojumiem:
— Dodam trīs mēnešus laika, lai pārceltos. Ar to pietiks, lai atrisinātu, kur dzīvot tālāk un kā sakārtot savu dzīvi.
Tomēr mamma centās mūs pārliecināt ar emocijām:
— Kā jūs varat atstāt māti ar bērniem bez pajumtes? Tas nav pareizi, — viņa teica.
Mēs ar vīru palikām pie sava viedokļa – dzīvoklis ir mūsu, un mēs dodam trīs mēnešus, lai atrastu citu dzīvesvietu. Mums šķita, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai visu sakārtotu.
Drošībai es nofotografēju dzīvokli un tā stāvokli, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu.
Visvairāk man bija negaidīti tas, ka mamma šajā situācijā vairāk atbalstīja sava vīra meitu, nevis mūs. Tas lika man aizdomāties par mūsu attiecībām un par to, cik dažādi var uztvert vienu un to pašu situāciju.
Ko jūs domājat – vai mēs izdarījām pareizi, nosakot konkrētu termiņu pārcelšanās laikam? Kā jūs būtu rīkojušies manā vietā?
