Pasaules literatūrā ir neskaitāmas mātes un meitas attiecību variācijas — no jautriem un sirsnīgiem līdz smeldzīgiem un pārdomas rosinošiem. Tomēr vienojošais ir tas, ka šīs saites vienmēr uzrunā lasītāju un neatstāj vienaldzīgu.
Diemžēl dzīvē ne viss ir tik rožaini, kā mēs vēlētos. Reizēm nāk brīži, kad gribas notraust kādu klusāku asaru. Bet tas ir normāli — nevajag visu uztvert pārāk personīgi.
Par māti un meitu
Aukstā ziemas rītā debesis klāja pelēki mākoņi, un saule nebija redzama. Blāvais gaismas stars tikai viegli izgaismoja apkārtējos objektus, bet ass vējš padarīja sajūtu vēl aukstāku, brīžiem uznesot vieglas sniega pārslas.
Nadja nāca atpakaļ no tirgus. Tur nebija neviena cilvēka, tāpēc neko pārdot nesanāca. Viņa nesa smagus maisus ar biezpienu, sieru un krējumu. Bija arī piens, bet to bija solījusi savai vecajai kaimiņienei, kura pati nevarēja to aiznest mājās.
Pa ceļam uz mājām Nadja atcerējās mammu, kura jau mēnesi bija aizsaulē. Vecā sieviete līdz pēdējam brīdim mīlēja ciemoties pie kaimiņiem, rūpēties par māju un pat iet pēc ūdens. Bet tas bija pusotrs kilometrs turp un atpakaļ!
Nadjas un viņas mammas attiecības vienmēr bijušas īpašas un pilnas uzticības. Līdz pat pēdējam viņas dzīvoja vienā ciematā, pat teiktu – blakus mājās. Viņas pastāvīgi sazinājās, un Nadja bieži dalījās savās domās un raizēs. Viņa vienmēr prasīja padomu un arī finansiāli palīdzēja mammai, cik vien varēja. Nadjas bērni arī ļoti mīlēja vecmammu, jo viņa bieži pieskatīja mazbērnus, kad vecāki bija darbā vai laukā.
Pēc tam, kad mammas vairs nebija, Nadjai šajā ziņā kļuva daudz grūtāk. Vīrs no rīta agri devās uz darbu – viņa strādāja pilsētā, tāpēc laika jautājums bija ļoti aktuāls. Dažreiz izdevās lūgt kaimiņus pieskatīt bērnus, dažreiz – nē. Piemēram, vecmamma, cik smagi viņai tas nebūtu, paspēja pabaro, nomazgāt un sakārtot bērnus, tāpēc viss vēl bija vairāk vai mazāk kārtībā.
Nesen Nadjai sapnī parādījās mamma – smaidīga, gaisīga, tāda, kādu meita viņu bija atcerējusies. Sapnis bija noslēpumains: spīdēja saule, debesis bija zilas, un gaisā virmoja liepziedu smarža. Māte neko nesaka, tikai ar roku rāda kaut ko tālumā, pēc tam apgriežas un dodas prom. Tur, kur viņa stāvēja, izauga maziņš koks, uz kura plīvoja viņas mīļākais lakatiņš.
Nadja tā arī nespēja izprast, ko īsti nozīmēja šis sapnis. Turklāt laika bija pavisam maz – autobuss apstājās galapunktā un durvis atvērās. Mēs esam klāt. Jāķeras pie ēdiena gatavošanas vīram un bērniem, jāizkārto mantas un jānovieto viss šķūnī, lai nekas nesabojātos. Tikko diena sākusies, bet spēka jau nav.
Vakarā mājās atnāca vīrs ar neparastu noskaņu. Pēc neilga pārdomu brīža Nadja uzzināja labas ziņas — vīrs tika paaugstināts, un tagad ģimene gatavojas pārcelties uz pilsētu. Jaunā mājvieta būs labā stāvoklī, jo remontu segs darba devējs. Adresi viņš gan neatceras, tikai zina, ka tā ir kaut kur Lielā ielā.
Paldies, mamma, par tavu mīlestību un atbalstu. Ceru, ka tagad viss kļūs labāk. Es tevi nekad neaizmirsīšu.
Dažreiz šķiet, ka mūsu tuvi cilvēki no debesīm mums sūta atbalstu un palīdzību. Lai arī nevaram to droši zināt, vēlam visiem saglabāt cerību un neaizmirst savus mīļos.
