Kad konstruktīvi kritizējam savu bērnu, pastāv risks izraisīt konfliktu. Lai cik ciešas un siltas būtu mūsu attiecības, mēs katrs esam unikāla personība, kurai nav patīkami dzirdēt negatīvus komentārus par sevi.
Kad tas atkārtojas atkal un atkal, situācija tikai saasinās. Tas ir iemesls, kāpēc pastāv tā saucamā vecāku un bērnu problēma – kad dažādu paaudžu cilvēki nevēlas saprast un pieņemt viens otra viedokli, jo vecuma atšķirības rada pārāk lielu plaisu savstarpējā komunikācijā.
No otras puses, pieaugušie bieži vien nav gatavi izrādīt iecietību pret jauniešu izteiktajām pretenzijām. Kā gan bērns var saprast dzīves sarežģījumus? Vai viņam ir pietiekama pieredze, lai vērtētu tos, kuri jau ir daudz piedzīvojuši? Protams, ka nē. Agrākos laikos šādas problēmas tikpat kā nepastāvēja – jaunieši ar cieņu attiecās pret vecākiem un klusējot devās savās gaitās. Tika ievērota noteikta kārtība. Bet kas notiek mūsdienās?
Konstruktīva kritika
Es nevaru teikt, ka mana ģimene balstās tikai uz mani, jo tas nebūtu taisnīgi. Mans vīrs ir izcils savā profesijā, un, pateicoties viņa augstajai algai, mēs ar bērniem dzīvojam pietiekami labi. Mums ir trīsistabu dzīvoklis netālu no centra, automašīna un vasarnīca. Par to esmu viņam ļoti pateicīga, lai gan viņa darba specifikas dēļ mēs bieži tiekamies reti. Ir dienas, kad viņš paliek mājās, bet tad pēkšņi dodas komandējumā uz veselu nedēļu.
Es pilnībā apzinos, uz ko parakstījos, apprecoties ar savu vīru, un mājsaimnieces loma mani pilnībā apmierina. Mūsdienās sievietēm vairs nav jāskalda malka vai jānes ūdens no avota. Dzīvi ievērojami atvieglo modernas tehnoloģijas, kas palīdz ietaupīt laiku un padarīt ikdienas darbus vienkāršākus.
Tāpēc man pietiek laika, lai kopā ar bērniem dotos pastaigās, apmeklētu izstādes un vienkārši labi pavadītu laiku. Pat ja reizēm nesanāk pagatavot vakariņas, piegādes dienests lieliski atrisina šo jautājumu. Galvenais ir zināt, kam uzticēties.
Mana mamma dzīvo ārpus pilsētas, un, būdama jau pāri 70, viņai nepieciešama mana uzmanība. Kā vienīgā meita es to pilnībā saprotu. Mēs bieži apciemojām viņu ar vīru un bērniem, vedot dāvanas, gardumus un visu nepieciešamo. Tomēr, tā kā mans vīrs vienmēr ir ļoti aizņemts darbā, man apnika lūgt viņu izmantot savu brīvo laiku, lai apciemotu manu māti. Tā kā man pašai nav autovadītāja apliecības, mūsu apmeklējumi pie mammas kļuva arvien retāki.
Nesasteidz mani nosodīt, jo konstruktīva kritika ir svarīga visur. Es neesmu aizmirsusi par savu māti, un pēc sarunas ar vīru mēs nolēmām, ka viņai būtu jāpārceļas dzīvot pie mums. Mazbērni ļoti mīl savu vecmāmiņu, un arī mans vīrs viņu ciena.
Turklāt mammas veselība ir diezgan laba, tāpēc es domāju, ka viņa nevienam nebūs par apgrūtinājumu. Ja viņa varēja parūpēties par sevi tur, ciematā, tad šeit, kad es un visas nepieciešamās ierīces ir tuvumā, viņas dzīve kļūtu tikai ērtāka. Vismaz tā man šķita. Taču dzīve parādīja, ka patiesībā viss nav tik vienkārši.
Mammai piešķīrām istabu, no kuras viņa sākumā tikpat kā nemaz neizgāja ārā. Liels televizors, neskaitāmi kanāli. Es gatavoju ēdienu, visu kā mammai garšo. Sātīgas mājas maltītes, nekādi ārzemju produkti, maksimāli vienkārši un garšīgi. Nedaudz baidījos, ka ģimene uz to reaģēs negatīvi, bet bērniem, nemaz nerunājot par vīru, garšoja borščs, kāpostu tīteņi un klimpas. Viņš pat sāka mani slavēt, un tas bija ļoti patīkami.
Bet tad, kad mamma bija nedaudz iedzīvojusies, viņas attieksme pret mani lielā mērā mainījās. Pirmkārt, savā istabā viņa visu mainīja pēc saviem ieskatiem. Tad viņa ķērās pie virtuves un pat vannas istabas uzkopšanas. Es neprasīju viņai tīrīt vai mazgāt traukus, bet viņa nez kāpēc pārvietoja visu sadzīves ķīmiju no vienas vietas uz otru, savukārt virtuves dvieļus nolika vietās, kur es tos nekad nebūtu atradusi. Un joprojām nesaprotu, kāpēc.
No augšējā plaukta mamma izņēma garšvielas, cukuru un citus sīkumus un nolika uz galda. Nē, es visu saprotu, tur ir daudz vietas. Bet vienīgais, kas visā ģimenē dzer kafiju ar cukuru, ir vīrs. Viņš ir vienīgais, kas ēd asos piparus. Tāpēc visi šie produkti atradās augšējā plauktā. Viņš ir gara auguma, pats var dabūt. Bet mēs ar mammu esam sīciņas , un vispār virtuvi izvēlējos tādu, lai man būtu ērti.
Tas pats notika ar vannas istabu. Mamma pārkārtoja arī šo telpu. Es saprotu, ka cilvēks vēlas personīgo vietu ziepēm, higiēnas priekšmetiem, zobu birstei. Bet līdzeklis pret aizsērējušām caurulēm. Kāpēc tas bija jāizvelk no vannas istabas skapīša? Vai tas traucēja? Es saprotu, ka cilvēks var gribēt, lai viss būtu saskaņā ar fenšui principiem. Bet vai mamma pamatoja savus pārkārtojumus ar konstruktīviem argumentiem? Nē!
Taču arī ar to viss nebeidzās. Drīz māte sāka mani kritizēt, ka es neveicu pietiekami daudz mājas darbu. Viņas izpratnē man nedrīkst būt brīvā laika, jo īpaši tāpēc, ka esmu arī divu bērnu māte. Ja multivārāmais katls gatavo ēdienu, tas ir šā priekšmeta, nevis mans nopelns. Man vienkārši jārosās pa virtuvi un visu laiku kaut kas jāmazgā, jāgatavo vai jātīra. Un šeit, redz, pat tējkanna pati izslēdzas, kad uzvārās. Kā tas nākas?!
Trakākais vēl tikai bija priekšā…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
