“Kas notiek? Vai mēs kaut kur lidojam?” viņš jautāja, it kā meklētu joku. Viņa apjukums bija gandrīz komisks.
“Nē, Māri. Tu dodies tur, kur tevi saprot un kur ēdiens vienmēr ir ‘dvēselisks’,” es mierīgi atbildēju. “Es izsaucu taksometru. Tev būs labāk tur, kur nav jāmocās ar manu ‘smalko’ virtuvi. Pie mammas. Tur kotletes vienmēr būs pareizajā krāsā un zupa – tieši tik rubīnsarkana, cik vajag.”
Sākumā viņš domāja, ka tā ir kārtējā kaprīze. Viņš mēģināja skaidrot, ka “tikai pateica savu viedokli” un ka “es visu uztveru pārāk personīgi”. Viņš teica, ka es rīkojos bērnišķīgi. Bet es paliku pie sava. Es biju nogurusi būt par fonu citu cilvēku atmiņām. Kad taksometrs piebrauca un es noliku viņa mājas atslēgas uz kumodes, viņš saprata – tas nav joks. Viņa acīs es redzēju pirmo patieso pārsteigumu astoņu gadu laikā.
Jaunā dzīve: Bez salīdzinājumiem
Pirmo nedēļu pēc viņa aizbraukšanas es negatavoju vispār. Es ēdu tikai to, ko kārojās tajā brīdī – reizēm tie bija augļi, reizēm pasūtīta pica. Un es izbaudīju katru kumosu, jo man nevajadzēja gaidīt spriedumu. Mana virtuve kļuva klusa, bet tajā valdīja miers. Es vairs neuztraucos, vai mērce ir par biezmiltu vai par “smalku”.
Pamazām es sāku gatavot atkal, bet šoreiz – sev. Es atklāju jaunas garšas, es eksperimentēju ar lietām, kuras Mārim šķita “dīvainas”. Un izrādījās, ka esmu lieliska pavāre! Manas vakariņas bija svētki man pašai. Es sapratu, ka ēdiens ir saziņas veids, bet, ja otrā pusē neviens neklausās, nav jēgas kliegt.
Pārsteidzošā satikšanās
Pagāja gads. Mēs uzturējām vēsu, formālu saziņu par dokumentiem. Kādu dienu nejauši satiku viņu lielveikalā. Māris izskatījās saguris. Viņa krekls nebija perfekti izgludināts, un Grozā viņam bija saldēti pelmeņi un gatavie kulinārijas trauciņi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš beidzot saskāries ar realitāti.
Mēs apstājājāmies aprunāties. Viņš vilcinājās, līdz beidzot klusi noteica: “Zini, es mēģināju mammai lūgt to gaļu franču gaumē… Bet izrādās, ka bērnības atmiņas un realitāte nesakrīt. Tas viss bija par taukainu un smagu. Viņa to joprojām gatavo kā pirms divdesmit gadiem, bet es… es laikam biju pieradis pie taviem eksperimentiem. Es laikam astoņu gadu laikā biju pieradis pie tā, kā tu gatavo. Patiesībā tas bija izcili. Es vienkārši nemācēju to pateikt skaļi.”
Es tikai pasmaidīju. Šī atzīšanās man vairs neko nemainīja, bet tā bija patīkama. Nostalģija ir viena lieta, skaists filtrs uz pagātni, bet realitāte pavisam cita. Viņš bija pazaudējis dārgumu, dzenoties pēc atmiņas, kura patiesībā vairs neeksistēja.
Šobrīd es gatavoju tikai sev un cilvēkiem, kuri māk pateikt “paldies” un “garšīgi” no visas sirds. Un ziniet? Mans ēdiens nekad nav garšojis labāk kā tagad, kad es gatavoju brīvībā. Katra garšviela tagad šķiet košāka, un katrs mirklis virtuvē ir veltīts manai pašas laimei.
Dzīves garša: Secinājumi
Ko es mācījos no šī stāsta? To, ka mēs paši radām savas tradīcijas. Mums nav jādzīvo citu cilvēku bērnības sapņos. Katram cilvēkam ir savs unikālais rokraksts – gan virtuvē, gan dzīvē. Un ja kāds to nenovērtē, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir slikts. Tas nozīmē tikai to, ka šis cilvēks vēl nav gatavs pieaugt.
Šodien manā virtuvē smaržo pēc bazilika un saules. Es gatavoju jaunu recepti, kuru atradu ceļojumā. Un pirmo reizi mūžā es zinu – tas būs “dvēseliski”. Jo šī dvēsele pieder man.
