“Vai jūs tiešām domājat, ka mēs te miljonus ar lāpstu grābjam” teica Madara savai vīramātei
— Vai jums vispār nav neērti, Dzintra?! — Madaras balss burtiski vibrēja no gadiem uzkrātas un vairs nevaldāmas neizpratnes. — Vai jūs tiešām domājat, ka mēs te miljonus ar lāpstu grābjam? Ka mūsu maciņš ir bezdibenis, no kura varam atļauties gatavot ēst trīsreiz dienā ar siltām maltītēm?
— Madariņ, es… — vīramāte lēni iesāka, viņas pirksti nervozi virpināja nobružātās somiņas siksnu. Viņa mēģināja ko paskaidrot, bet balss aizlūza, sastopoties ar vedeklas ledaino, caururbjošo skatienu, kurā nebija ne pilītes līdzjūtības.
— Pat nemēģiniet attaisnoties un tēlot, — Madara pasvieda rokas gaisā, pārtraucot jebkādu mēģinājumu runāt. — „Pensija maza, paēdīšu pie dēla, viņiem jau pāri nepaliks” — es visu dzirdēju, kad jūs virtuvē čukstējāt. Domājat, ka es nedzirdēšu? Mums pašiem naudas tikko pietiek, lai segtu kredītus un ģimenes tēriņus, bet jūs izlēmāt, ka mūsu virtuve ir jūsu personīgā bezmaksas ēdnīca.
— Es tiešām negribēju radīt problēmas… — pilnīgā apjukumā nomurmināja Dzintra, lēnām novēršoties un meklējot atbalstu dēla sejā. — Māri, pasaki viņai… Es jau tikai domāju, nu, varbūt pāris reižu nedēļā iegriezties, kad jūtos pavisam… ne jau katru dienu es te sēdētu…
— Mamm, pagaidi, neuztraucies, — Māris smagi nopūtās un pacēla plaukstu, mēģinot nomierināt sakaitēto atmosfēru. — Madara, nu kāpēc tu tā? Mammai tiešām pensija pēc visiem rēķiniem ir kā izkūpējusi gaisā. Vai tad mums tiešām ir tik neizturami grūti viņai dažreiz palīdzēt ar siltu zupu?
— „Dažreiz”? Tu joko? — Madara teatrāli atmeta galvu atpakaļ un rūgti iesmējās. — Tu laikam esi aizmirsis, ka vēl tikai pagājušajā mēnesī mēs no sava budžeta apmaksājām viņas komunālos parādus? Un kur vēl nedēļas iepirkumi? Un dārgās recepšu lietas? Bet tagad viņa grib, lai mēs uzņemamies pilnu pansiju uz pastāvīga pamata. Cik ērti un izdevīgi, vai ne? Kam pašai pūlēties, ja var vienkārši atnākt un apsēsties pie gatava galda?
— Es jau nerunāju par katru dienu, — klusi iejaucās Dzintra, mēģinot savaldīt savas emocijas, — vienkārši ārsts uzsvēra, ka manā vecumā uzturam jābūt regulāram un pilnvērtīgam. Bet man pašai ir tik grūti nostāvēt pie plīts, labā roka joprojām slikti klausās, pirksti nevar ne nazi noturēt, ne katlu pacelt. Tā nu es iedomājos…
— Bet es domāju, ka katram šajā dzīvē ir savas grūtības un katram tās ir jārisina pašam, — Madara nepielūdzami noteica. — Ja gribat to savu „regularitāti”, lūdzu — pērciet lētākos putraimus, sautējiet kāpostus savā virtuvē. Nevienam nav pienākuma jums te rīkot restorānu ar apkalpošanu, kamēr mēs paši knapināmies.
Starp divām ugunīm
— Madara… — Māris beidzot neizturēja un skaļi uzsauca. — Tā ir mana māte. Viņa visu savu jaunību un spēku ir atdevusi man, viņa rūpējās, lai man nekā netrūktu, kad tēvs aizgāja. Vai tu vispār pati dzirdi, cik netaisnīgi tu skani?
— Bet vai tu maz dzirdi un redzi, kas notiek mūsu mājās? — Madara nepiekāpās, viņas acīs parādījās uguntiņas. — Mums bērni uz skolu un pulciņiem iet vecās botēs, par kurām klases biedri sāk smieties, tikai tāpēc, ka „mammai” redziet ir laba apetīte un viņai vajag „pilnvērtīgu uzturu”. Ja tu tik ļoti alksti viņu barot no rīta līdz vakaram, ej un ierīko otru virtuvi, vai vēl labāk — atrodi otru darbu.
Māris noguruši izpūta gaisu, sajūtot smagumu, un lēnām piecēlās no krēsla. Šī saruna bija kļuvusi pārāk nepatīkama.
— Mamm, ejam. Es tevi pavadīšu līdz mājām. Mēs vēlāk visu mierīgi pārrunāsim.
— Es tiešām negribēju kļūt par iemeslu jūsu nesaskaņā… — pavisam klusi, gandrīz čukstus noteica Dzintra. Viņas acis, kuras klāja vecuma dūmaka, pildījās. — Piedod man, dēliņ. Man laikam vajadzēja ar tevi parunāt kaut kur atsevišķi, bet es… es vienkārši negribēju jūs lieki traucēt ar savām problēmām.
— Ejam, mamm, viss būs labi, — Māris mīļi uzlika roku viņai uz pleca. — Nepievērs uzmanību visam, kas te tika pateikts karstgalvībā.
Madara, pat nepagriežot galvu un demonstratīvi kārtojot traukus, uzsauca viņiem nopakaļ, kad viņi jau bija pie durvīm:
— Tikai skaties, nekavējieties pārāk ilgi. Mums, starp citu, tūlīt jāsēžas pie vakariņu galda, bērni ir izsalkuši un nav ko viņiem skatīties uz šīm scēnām.
Ārā bija iestājusies dūmaka un smidzināja nepatīkams, auksts lietus. Māris gāja blakus mātei, kura sīkiem solīšiem tipināja viņam līdzās, paslēpis rokas jakas kabatās un skatoties uz saviem apavu purngaliem.
— Piedod viņai, mamm. Madarai pēdējie mēneši darbā ir nepanesami smagi, priekšniecība spiež, termiņi deg. Viņa vienkārši sāk saspringt par katru sīkumu un mēdz šādi uzvesties, bet… dziļi sirdī viņa tomēr ir labs cilvēks.
— Viss ir kārtībā, Māri, neattaisnojies, — skumji un viedi pasmaidīja Dzintra, ciešāk ietinoties mētelī. — Es visu saprotu. Jūs esat jauni, jums ir savas rūpes, savi plāni un sava dzīve. Bet zini… ģimene nav tikai kopīgs budžets un sienas. Ģimene ir tad, kad cilvēki atbalsta viens otru visgrūtākajos brīžos. Nevis izdzen no mājas tikai vienas zupas bļodas dēļ.
— Es patiesībā gribētu, lai tu nāktu pie mums biežāk, nevis tikai pēc ēdiena. Man tas nav nekāds apgrūtinājums, tieši otrādi. Vienkārši… Madarai pašlaik ir tādi asi uzskati par visu. Varbūt viņa tiešām ir pārgurusi no atbildības nastas. Es vairs nezinu, ko domāt.
— Man nemaz nevajag nākt bieži, — Dzintra smagi nopūtās, skatoties tālē uz pelēkajām daudzdzīvokļu mājām. — Vienkārši… gribas reizēm sajust siltumu. Lai es nejustos kā pilnīga svešiniece savā paša dēla dzīvē. Nu, nekas, — viņa vāji pasmaidīja un saspieda Māra plaukstu, — es neapvainošos, man nav tādu tiesību. Galvenais, dēliņ, lai jūs abi ar viņu nekonfliktētu manis dēļ. Tas man nepatiktu visvairāk.
— Es izdomāšu, kā to atrisināt. Es pats tev turpmāk regulāri vedīšu produktus un visu nepieciešamo. Un, lūdzu, nepazūdi, neatsvešinies, labi?
— Labi, dēliņ. Es nepazudīšu. Dzīve mani ir iemācījusi paciesties un gaidīt.
Kad pēc pusstundas Māris atgriezās dzīvoklī, Madara jau bija paspējusi uzklāt galdu un pati mierīgi ēda, it kā nekas nebūtu noticis.
Skats no malas
— Nu, pavadīji savu lomā iejutušos māmiņu? — viņa ar neslēptu smieklu pajautāja, pat nepaceļot acis no sava šķīvja.
— Madara, vai tev tiešām nešķiet, ka tu šoreiz stipri pāršauj pār strīpu? Tev nav ne mazākās cieņas?
— Es nepārspīlēju ne par milimetru. Es vienkārši esmu vienīgā šajā mājā, kas sauc lietas īstajos vārdos un skatās realitātei acīs. Pietiek beidzot taisīt no viņas kaut kādu svēto. Viņa visu laiku šeit parādās ne jau tāpēc, ka mūs mīlētu, bet ar konkrētu aprēķinu — „vai gadījumā nevarētu te bez maksas iestiprināties?”
— Viņa nevis aprēķināja, bet vienkārši lūdza palīdzību, jo viņai ir grūti…
— Aha, protams. „Vienkārši”. Bet vai tu pats savā lielajā dāsnumā esi kādreiz aprēķinājis, cik tie viņas apciemojumi un mūsu „palīdzība” mums mēneša griezumā izmaksā? Mēs par to naudu bērniem varētu nopirkt visu nepieciešamo.
Tajā pašā brīdī atskanēja zvans pie durvīm. Māris, priecīgs par iespēju pārtraukt šo sarunu, gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja Liene, Madaras māsa, kurai bija savas atslēgas.
— Čau, Māri! Kas jums te notiek? Es nupat braucu mājas pagalmā un redzēju tavu mammu pie kāpņu telpas. Viņa izskatījās tik sarūgtināta, ka… Kas īsti atgadījās?
— Ak, mēs te baudām kārtējo koncertu, — skaļi nokomentēja Madara, iznākot priekšnamā ar sakrustotām rokām. — Kārtējā lētā drāma ar klusiem pārmetumiem.
— Tu to nopietni, māsa? — Liene neticīgi un pat nedaudz pārsteigti vērās Madarā. — Tu tiešām sacepies šitādu traci ēdiena dēļ? Es visu laiku domāju, ka jūs esat pieauguši, saprātīgi cilvēki, nevis centu skaitītāji…
— Te nav runa tikai par ēdienu, — Madara atbildēja, viņas balss kļuva vēl asāka. — Te ir runa par principu — par to, ka mūsu mājā ienāk bez jautāšanas un uzskata par pašsaprotamu, ka viņu pieņems, pabaros, apmīļos un vēl naudu kabatā iebāzīs.
— Nu, un kas tajā ir tik briesmīgs? — Liene patiesi brīnījās. — Māri, tava mamma taču ir zelta cilvēks. Viņa arī pie mums mēdz iegriezties, un es vienmēr esmu patiesi priecīga viņu redzēt.
— Nu tad priecājies vien tālāk un baro viņu pati, ja tev naudas par daudz, — Madara atbildēja, pagriežot māsai muguru. — Bet man — man nav nekāda pienākuma uzturēt svešu cilvēku tikai tāpēc, ka viņa ir vīramāte.
Jautājums no Māra, kas nebija gaidīts
— Māri, ko tu pats par šo visu teiksi? — Liene līdzjūtīgi vērsās pie svaiņa.
— Es esmu noguris no šī visa, — Māris klusi un godīgi atzinās, atbalstoties pret sienu. — Šķiet, ka esmu iedzīts slazdā starp divām ugunīm. No vienas puses es gribu palīdzēt vienīgajam cilvēkam, kas mani uzaudzināja, bet no otras — es paniski baidos pazaudēt savu ģimeni šo mūžīgo nesaskaņu dēļ.
— Nu tad tev beidzot ir nopietni jāparunā ar savu sievu. Vai arī abi ejiet pie speciālista, — Liene pārmetoši noteica, lūkojoties uz māsu. — Bet es labāk braukšu prom. Man tiešām nav vēlēšanās kļūt par liecinieci tam, kā jūs paši sagraujat savas attiecības.
Nākamais rīts dzīvoklī sākās ar smagu, gandrīz vai sataustāmu klusumu. Māris pamodās pirmais, mehāniski uzvārīja rūgtu kafiju un aizgāja uz virtuvi, cerot uz brīdi miera. Madara jau sēdēja pie sava klēpjdatora, viņas seja bija saspringta, un viņa kaut ko domīgi murmināja sev zem deguna:
— Nu, protams, Inta viņai sociālajos tīklos jau paspējusi pierakstīt komentāros: „Ak, nabaga Dzintra, cik pasaule ir netaisna”. Nabaga… Aha, kā tad. Viņa vēl pāris gadus atpakaļ tīri labi piestrādāja pie pensijas, gan jau ir paslēpusi kādu naudu nebaltai dienai. Nav viņa nemaz tik bezpalīdzīga, kā mēģina izskatīties.
— Labrīt, — Māris lēni noteica, apsēžoties viņai pretī. — Klausies, es naktī negulēju un visu kārtīgi apdomāju. Darām tā: es katru mēnesi no savas algas daļas došu mammai noteiktu summu produktiem. Viņa pati visu gatavos pie sevis, un mēs par to vairs nerunāsim. Bet pie mums viņa nāks tikai kā ciemiņš — svētkos vai brīvdienās. Vai šāds kompromiss tevi beidzot apmierinās?
— Un komunālos maksājumus viņai arī tu turpināsi segt no mūsu kopējā budžeta? Un kurš tad mūsu atvaļinājumu apmaksās, ja tu visu naudu izdāļāsi pa labi un pa kreisi? — Madara acumirklī atvairīja jebkādu piekāpšanos.
— Madara, es vienkārši vairs negribu šīs sarunas. Es gribu normālu, saticīgu ģimeni.
— Bet es gribu dzīvot mierā un pārticībā. Nevis samierināties ar kaut kādu mūža restorānu tavai mammai uz mūsu bērnu rēķina.
Māris lēnām piecēlās, viņa pacietības mērs bija pilns.
— Zini ko? Ja tu tiešām nespēj savā sirdī atrast ne pilītes vietas, lai pieņemtu manu māti kā daļu no mūsu dzīves, tad varbūt… varbūt tu vienkārši ne pie tā cilvēka esi izgājusi pie vīra?
Aizvērtās durvis kā mūris
— Ko tu ar to gribi pateikt? Tu ko, tagad man to saki tavas mātes dēļ?
— Nē, es vienkārši skaidri pasaku, ka es vairs nekad nepieļaušu to, ka tu viņu noved. Viss. Mana pacietība ir galā.
Tajā vakarā, atgriežoties no darba, Māris pie lifta nejauši sastapa kaimiņu no pirmā stāva.
— Čau, Māri! Klau, kas jums tur atgadījies? Tava mamma šodien pēcpusdienā te pie jūsu durvīm gaitenī stāvēja… Likās, ka veselu stundu, ja ne ilgāk, uz somiņas apsēdusies. Es jau piegāju klāt, pajautāju, vai viss labi, iedomājos — varbūt jūs esat kaut kur tālāk izbraukuši un viņa nevar tikt iekšā?
Māris acumirklī nobālēja. Ieskrienot mājās, viņš atrada Madaru pusguļus dīvānā, viņa vienaldzīgi skatījās kārtējo seriālu.
— Mamma šodien bija atnākusi? — viņa balss bija draudīgi zema.
— Jā, bija gan.
— Un tu… tu viņai tiešām neatvēri durvis, lai gan biji mājās?
— Bet kāpēc viņai jānāk bez jebkāda brīdinājuma, kad vien ienāk prātā? Es neesmu nekāda bufetniece vai dežurante, kam visu laiku jābūt gatavībā apkalpot viesus.
Māris juta, kā viņā sāk vārīties, viņš nekad agrāk tā nebija juties.
— Viņa stāvēja gaitenī kā kāda skolniece pie tavām durvīm. Aukstumā un lietū. Vai tu maz saproti, cik tas ir necilvēcīgi un zemi?
— Saprotu tavu viedokli. Un kas par to? Es vienkārši vairs nekad nepasniegšu viņai ne kripatiņas no tā, ko esmu nopelnījusi. Es neesmu viņas kalpone.
— Tad zini: vēl viens šāds gājiens, vēl viena šāda rīcība no tavas puses — un mēs ejam katrs savu ceļu tajā pašā dienā. Es runāju pavisam nopietni, Madara. Manai robežai ir pārkāpts.
— Ej tu sazini kur ar saviem tekstiem, — Madara vēl mēģināja atbildēt, bet viņas acīs uz mirkli pazibēja patiess, auksts izbīlis. Viņa saprata, ka šoreiz ir gājusi pārāk tālu.
Māris vairs neatbildēja ne vārda. Viņš vienkārši pagriezās un aizgāja aizvērdams durvis.
Pēc pusgada viss viņu dzīvē bija neatgriezeniski mainījies
Madara palika viena savā lielajā, tagad klusajā un nemīlīgajā dzīvoklī. Māris nevilcinoties iesniedza prasību un panāca savu. Viņš palīdzēja mātei noīrēt mājīgu, nelielu dzīvokli tajā pašā kaimiņu mājā un tagad katru otro nedēļu viņu apciemoja kopā ar bērniem, kurus atstāja viņa aizgādībā.
Pat Liene, kura sākumā mēģināja abas puses samierināt, galu galā pārtrauca jebkādu saziņu ar māsu, jo nespēja piedot viņas sirds vēsumu un egoismu. Madara, katru vakaru sēžot viena pati pie sava perfektā galda tukšajā dzīvoklī, tagad beidzot sāk saprast vārda „ģimene” patieso un dārgo cenu. Bet bija jau par vēlu. Bija zudusi ne tikai vīra un māsas cieņa, bet arī viss tas dzīves pamats, kas viņai iepriekš šķita tik neizkustināms un stabils.
Bet viss taču sākās ar to vienu vienīgo, it kā nevainīgo frāzi: „Šī nav ēdnīca.”
