— Zini ko? Ja tu tiešām nespēj savā sirdī atrast ne pilītes vietas, lai pieņemtu manu māti kā daļu no mūsu dzīves, tad varbūt… varbūt tu vienkārši ne pie tā cilvēka esi izgājusi pie vīra?
Aizvērtās durvis kā mūris
— Ko tu ar to gribi pateikt? Tu ko, tagad man to saki tavas mātes dēļ?
— Nē, es vienkārši skaidri pasaku, ka es vairs nekad nepieļaušu to, ka tu viņu noved. Viss. Mana pacietība ir galā.
Tajā vakarā, atgriežoties no darba, Māris pie lifta nejauši sastapa kaimiņu no pirmā stāva.
— Čau, Māri! Klau, kas jums tur atgadījies? Tava mamma šodien pēcpusdienā te pie jūsu durvīm gaitenī stāvēja… Likās, ka veselu stundu, ja ne ilgāk, uz somiņas apsēdusies. Es jau piegāju klāt, pajautāju, vai viss labi, iedomājos — varbūt jūs esat kaut kur tālāk izbraukuši un viņa nevar tikt iekšā?
Māris acumirklī nobālēja. Ieskrienot mājās, viņš atrada Madaru pusguļus dīvānā, viņa vienaldzīgi skatījās kārtējo seriālu.
— Mamma šodien bija atnākusi? — viņa balss bija draudīgi zema.
— Jā, bija gan.
— Un tu… tu viņai tiešām neatvēri durvis, lai gan biji mājās?
— Bet kāpēc viņai jānāk bez jebkāda brīdinājuma, kad vien ienāk prātā? Es neesmu nekāda bufetniece vai dežurante, kam visu laiku jābūt gatavībā apkalpot viesus.
Māris juta, kā viņā sāk vārīties, viņš nekad agrāk tā nebija juties.
— Viņa stāvēja gaitenī kā kāda skolniece pie tavām durvīm. Aukstumā un lietū. Vai tu maz saproti, cik tas ir necilvēcīgi un zemi?
— Saprotu tavu viedokli. Un kas par to? Es vienkārši vairs nekad nepasniegšu viņai ne kripatiņas no tā, ko esmu nopelnījusi. Es neesmu viņas kalpone.
— Tad zini: vēl viens šāds gājiens, vēl viena šāda rīcība no tavas puses — un mēs ejam katrs savu ceļu tajā pašā dienā. Es runāju pavisam nopietni, Madara. Manai robežai ir pārkāpts.
— Ej tu sazini kur ar saviem tekstiem, — Madara vēl mēģināja atbildēt, bet viņas acīs uz mirkli pazibēja patiess, auksts izbīlis. Viņa saprata, ka šoreiz ir gājusi pārāk tālu.
Māris vairs neatbildēja ne vārda. Viņš vienkārši pagriezās un aizgāja aizvērdams durvis.
Pēc pusgada viss viņu dzīvē bija neatgriezeniski mainījies
Madara palika viena savā lielajā, tagad klusajā un nemīlīgajā dzīvoklī. Māris nevilcinoties iesniedza prasību un panāca savu. Viņš palīdzēja mātei noīrēt mājīgu, nelielu dzīvokli tajā pašā kaimiņu mājā un tagad katru otro nedēļu viņu apciemoja kopā ar bērniem, kurus atstāja viņa aizgādībā.
Pat Liene, kura sākumā mēģināja abas puses samierināt, galu galā pārtrauca jebkādu saziņu ar māsu, jo nespēja piedot viņas sirds vēsumu un egoismu. Madara, katru vakaru sēžot viena pati pie sava perfektā galda tukšajā dzīvoklī, tagad beidzot sāk saprast vārda „ģimene” patieso un dārgo cenu. Bet bija jau par vēlu. Bija zudusi ne tikai vīra un māsas cieņa, bet arī viss tas dzīves pamats, kas viņai iepriekš šķita tik neizkustināms un stabils.
Bet viss taču sākās ar to vienu vienīgo, it kā nevainīgo frāzi: „Šī nav ēdnīca.”
(visu stāstu vari izlasīt raksta pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
