Mani sauc Anna. Pirms kāda laika devos uz Itāliju strādāt, ne jau tāpēc, ka gribējās piedzīvojumus, bet gan tādēļ, ka dzīve Latvijā nebija viegla. Pirms tam četrpadsmit gadus pavadīju nelaimīgā laulībā.
Apprecējos, būdama tikai deviņpadsmit gadus veca — vīra ģimene mūsu ciemā tika cienīta, un mani vecāki bija pārliecināti, ka viņš ir labs cilvēks. Var teikt, ka laulībā iegāju vecāku pierunāta. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs: Sergejam, manam vīram, lielākais prieks dzīvē bija glāzīte, bet viņa vecāki tikai cerēja, ka kāds cits uzņemsies rūpes par viņu.
Lasi arī: Visu ziemu tās krāju, un pēc tam netērēju ne centa mēslojumiem un ķīmijai: pārsteidzošs mandarīnu mizas pielietojums dārzā
21 gadu vecumā jau domāju par šķiršanos, bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Man nācās palikt laulībā, vienīgais mierinājums bija tas, ka man ir jumts virs galvas. Sergejs nevēlējās ne man palīdzēt, ne strādāt. Tiklīdz viņam izdevās atrast darbu, viņš sāka dzert un drīz tika atlaists. Sākumā vīra vecāki kaut kā mums palīdzēja, bet ar laiku viņiem tas apnika.
Kad meitai Norai palika četrpadsmit gadu, es pieņēmu svarīgu lēmumu – braukt pelnīt uz Itāliju. Meitu nācās sūtīt dzīvot pie maniem vecākiem. Tas nebija viegls lēmums, bet es neredzēju citu izeju.
Nekavējoties izšķīros no vīra, jo skaidri zināju, ka viņš nekad nemainīsies. Vīra vecāki vienmēr vainoja mani visās problēmās, apgalvojot, ka es esot vainīga pie tā, ka viņš iekritis stipro dzērienu ieradumos.
– Normālām sievām vīri nedzer. Varēji kaut ko izdomāt, lai situāciju atrisinātu – viņi paziņoja.
Es devos peļņā ar stingru apņēmību iekrāt katru centu, lai nodrošinātu manu un manas meitas nākotni un iegādātos savu mājokli Latvijā.
Itālijā man sākumā klājās grūti. Bieži mainīju darba vietas, iepazinos ar dažādām ģimenēm, bet vienmēr centos tērēt sev iespējami mazāk. Valkāju drēbes, kuras man iedeva, pirku pārtikas preces tikai izpārdošanās un tikpat kā negāju tikties ar draudzenēm. Tā trīs gadu laikā sakrāju naudu dzīvoklim sev un meitai. Pēc tam veicu tur remontu un turpināju palīdzēt Norai mācībās, maksājot par privātskolotājiem. Rezultātā viņa iestājās prestižā universitātē.
Laika gaitā meitai nopirku vēl vienu dzīvokli. Sākumā tas tika izīrēts, bet tad Nora apprecējās un pārcēlās uz turieni. Es samaksāju par viņas kāzām un palīdzēju ar naudu, lai sarīkotu viņas abu bērnu kristības. Es vienīgi nesapratu, kāpēc viņa tik ļoti steidzās sākt ģimenes dzīvi, ja nebija strādājusi algotu darbu pat vienu dienu.
– Meitiņ, varbūt tu vari atrast darbu? Kāpēc tad ieguvi diplomu?
– Mammu, bet kam es atstāšu bērnus? Mūsdienās aukles pakalpojumi ir ļoti dārgi.
Nora pastāvīgi sūdzējās par naudas trūkumu, un es vienmēr palīdzēju. Znots strādāja, bet ar viņa algu tik tikko pietika, lai savilktu galus. Kādu dienu Nora man piezvanīja ar lūgumu:
– Mēs nevaram izdzīvot bez tavas palīdzības. Piešķir mums desmit tūkstošus eiro sava biznesa izveidošanai, mēs ar laiku visu atdosim.
– Kāds bizness?
– Mēs vēlamies atvērt veikalu.
Es iedevu naudu. Nora sapirka preces un noīrēja telpas, taču ne viņai, ne znotam nebija nopietnas attieksmes pret biznesu.
Pēdējā laikā meitas ģimenei klājas arvien sliktāk. Nora joprojām nestrādā; tagad arī viņas znots sēž mājās, jo tika atlaists. Es turpinu strādāt, lai viņiem palīdzētu, bet es pat nevaru neko atlicināt savām vecumdienām.
Bet nesen meita atkal piezvanīja ar lūgumu, kas mani pavisam apmulsināja…
– Mammu, iedod man divus tūkstošus eiro.
– Priekš kam?
– Gribu aizbraukt ar bērniem uz Turciju.
– Vai tas tiešām tagad ir vajadzīgs?
– Vai nevēlies, lai tavi mazbērni būtu laimīgi?
– Brauc ar viņiem uz Jūrmalu, būs lētāk.
– Vai tev žēl?
– Protams, žēl! Man šī nauda nekrīt no gaisa!
Es par to pastāstīju savām draudzenēm, un viņas bija galīgā neizpratnē:
– Anna, tu neesi pie pilna prāta! Tu iztiec no makaroniem, lai viņi varētu dzīvot greznībā? Pietiek uzturēt pieaugušus cilvēkus. Lai meita iet strādāt, bet znots pieskata bērnus, ja jau reiz viņam pagaidām nav darba.
Es padomāju un ierosināju Norai alternatīvu:
– Meitiņ, es gribu uz diviem mēnešiem atbraukt padzīvot Latvijā. Brauc tu uz Itāliju, pastrādāsi manā vietā un nopelnīsi pietiekami daudz naudas atvaļinājumam. Darbs normāls, aprūpējamā kundze, lai arī guloša, ir pie pilna prāta un visu saprot.
– Mammu, vai tu tiešām gribi, lai es rūpējos par svešu sievieti? Es to nedarīšu!
– Tātad doties uz Turciju tu īsti nevēlies.
Mēs sastrīdējāmies, un es sapratu, ka visu šo laiku, regulāri sniedzot finansiālu atbalstu, iespējams, neesmu palīdzējusi meitai veidot patstāvīgu dzīvi. Nora man pat nepateicas – viņa manu palīdzību uztver kā pašsaprotamu.
Kas man tagad būtu jādara? Vai pārtraukt naudas sūtīšanu? Bet ja nu meitai nebūs naudas pat tik daudz, lai paēdinātu un aprūpētu manus mazbērnus?
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Varbūt tev ir kāds ieteikums tā varonei? Ja tā, lūdzu, pastāsti komentāros. Būsim arī pateicīgi, ja atzīmēsi rakstu ar emocijzīmi un dalīsies sociālajos tīklos!
