Labdien, mani sauc Žanna. Man ir 52 gadi, un es līdz pat šim brīdim strādāju. Bet līdzās tam man nākas rūpēties par savu veco māti, kurai ir 80 gadi. Es nevaru teikt, ka viņai nepieciešama aprūpe.
Viņa vēl ir stāvoklī, kad spēj pati par sevi parūpēties, tas ir, pagatavot ēst, iet pastaigās, ievērot higiēnu. Man veidojas iespaids, ka esmu vajadzīga savai mamma kā enerģētiskais avots.
Pateicoties man, viņa uzlādējas. Pavadu ar viņu vakaru un gribas ātrāk doties uz savu istabu, ieslēgt televizoru un pie tā radītā trokšņa aizmigt.
Mana mamma ļoti mīl analizēt to, kas bija agrāk, izsakot sekojoša veida komentārus: Ja tu toreiz mani paklausītu un apprecētos nevis ar to tur, bet ar Pēteri!
Tad arī bērni piedzimtu un karjeras plānā viss sakārtotos. Bet tagad tu vairs nevienam neesi vajadzīgā kā vien man. Priecājies, ka es esmu līdzās. Tāpēc sargā mani, savu māti.
Patiešām, bērnu man nav, bet vīrs aizgāja. Lai gan man šķiet, ka aizbēga. Jo, kad mēs pārcēlāmies pie mamma, tad tikai vienu mēnesi vēlāk viņš iesniedza šķiršanos.
Mamma toreiz teica, ka neviens nedzīvo īres dzīvoklī, ja ir savs trīsistabu. Tā nu es tagad dzīvoju ar mammu trīsistabu dzīvoklī. Satiekamies viesistabā un virtuvē, jo katrai ir sava istaba.
Mamma man regulāri kā mazam bērnam nolasa lekciju: tad es vēlu atgriezos no darba, tad nenopirku īstos produkts, tad viņas lietas neiztīrīju, tad viņai gultas veļu nenomainīju, tad aizmirsu pabarot kaķi.
Lasi arī: Paši garšīgākie salāti ar desu. Vienkārša recepte: neko nevajag iepriekš vārīt
Mamma nekad man nav teikusi kaut ko labu, nav atbalstīju, nelielīja. Visu laiku tikai pārmet un mani bar. Nesaprotu, par ko viņa tā pret mani izturas.
Un es nevaru pārcelties citur. Ar manu algu nepietiek, lai īrētu dzīvesvietu. Jā, un arī sirdsapziņa neļauj, jo ja nu pēkšņi kaut kas ar mammu notiek.
Bet man jau šķiet, ka mamma mani ir nolēmusi iedzīt kapā. Tā nedrīkst runāt par mammu, bet citādi nevaru. Varbūt kāds dos padomu, kā man rīkoties?