Gadu no gada pirms lielajiem ziemas svētkiem es pieķeru sevi pie vienas un tās pašas nepatīkamās sajūtas krūtīs. Tā nav patīkama svētku gaidīšana vai uztraukums par dāvanu saiņošanu, bet gan klusa un neizbēgama netaisnības sajūta.
Viss sākās arī šogad, kad vīrs pie pirkumu saraksta it kā starp citu pierakstīja klāt pāris vārdus: “Mīļā, neaizmirsti dāvanas mammai un māsai.” Es šo sarakstu pārlasīju vairākas reizes, cenšoties saprast, kāpēc šie septiņi vārdi manī izraisa tādu iekšēju pretestību.
Tā nebija vienkārši nevēlēšanās tērēt naudu. Tā bija skaidra apziņa, ka mēs atkal gatavojamies spēlēt vienu un to pašu spēli, kurā noteikumi ir labvēlīgi tikai vienai pusei.
Mājieni, kas nekad nebeidzas
Pirmā ziņa no vīramāsas Elīnas pienāca jau pašā decembra sākumā, tiklīdz pilsētas logos parādījās pirmās lampiņas. Tā nebija ziņa par to, kā viņai klājas vai uzaicinājums uz tēju. ”
Nata, iedomājies, mans telefons pavisam salūza! Jau trešo dienu esmu kā bez rokām, vispār neslēdzas iekšā. Šajos laikos palikt bez sakariem ir vienkārši murgs,” viņa rakstīja. Es sēdēju pie virtuves galda, skatījos telefonā un jau zināju, uz ko tas viss virzās.
Sākumā es mēģināju situāciju glābt ar vienkāršiem padomiem. Es sūtīju viņai saites uz lietotiem, bet labiem modeļiem un iesaku servisu, kurā remonts nemaksātu milzu naudu. Taču Elīnas atbildes kļuva arvien uzstājīgākas un nedaudz bēdīgākas.
Viņa rakstīja par to, cik grūti ir būt vientuļai sievietei bez droša sakaru līdzekļa un cik ļoti viņa gribētu jaunu, modernu ierīci, ko pati sev nekad nevarēs atļauties.
Kad es vīram beidzot atklāti pateicu, ka māsa nevis meklē remontdarbnīcu, bet gan smalki norāda uz dāvanu, viņš tikai paraustīja plecus. Sergejam vienmēr ir bijusi tāda nedaudz naiva attieksme pret saviem radiniekiem.
“Nu, viņa taču ir viena, naudas nekad nepietiek. Nopirksim, nepaliksim taču nabadzīgi. Viņa taču ir mana māsa,” viņš teica tajā mierīgajā balsī, kas mani parasti nomierina, bet šoreiz tikai radīja papildu saspringumu.
Budžets, kas nav bezgalīgs
Mēs atkal nonācām turpat, kur katru gadu. Mēs apspriedām, kādu viedtālruni pirkt Elīnai un ko dāvināt vīramātei Tamārai. Sergejs ierosināja mammai nopirkt planšeti, jo viņa bieži sūdzējās, ka telefona ekrāns ir par mazu, lai lasītu ziņas vai sarakstītos ar mazbērniem.
Es galvā ātri pārrēķināju mūsu ģimenes tēriņus. Viedtālrunis — vismaz simts piecdesmit eiro, ciešama planšete — vēl divi simti. Kopā tie ir gandrīz četri simti eiro no mūsu budžeta laikā, kad apkures rēķini un pārtikas cenas liek rūpīgāk skaitīt katru centu.
“Serž, vai tu saproti, ka mēs tērējam gandrīz pusi tavas algas tikai taviem radiniekiem?” es jautāju, mēģinot saglabāt mierīgu toni. “Mums pašiem bērniem vajag jaunas ziemas jakas, un mums bija noruna šogad iekrāt nelielu drošības spilvenu.”
Viņš uz mani paskatījās ar to nedaudz vainīgo, bet pārliecināto skatienu: “Viņi taču nav sveši cilvēki. Tā ir ģimene. Svētkos dāvināt prieku ir svarīgāk nekā skaitīt centus.”
Es apklusu, jo negribēju strīdēties pirms svētkiem. Es aizbraucu uz veikalu, ilgi konsultējos ar pārdevējiem un izvēlējos tehniku, kas nav pati dārgākā, bet ir kvalitatīva. Maksājot pie kases, man pat nedaudz notirpa pirksti — es apzinājos, ka mēs ar vīru sev tādu tehniku šogad neatļāvāmies. Mēs abi staigājām ar vecākiem modeļiem, bet radiniekiem pirkām jaunas ierīces.
Zelta gabaliņi pie svētku galda
Trīsdesmit pirmā decembra vakarā mēs devāmies pie vīramātes. Svinīgā noskaņa, sātīgais galds un bērnu smiekli fonā uz brīdi lika man aizmirst par savām šaubām. Kad pienāca laiks dāvināt, Sergejs ar lepnumu pasniedza kasti mammai un pēc tam māsai.
Redzēt viņu neviltoto sajūsmu bija patīkami, to nevar noliegt. Viņas burtiski staroja no laimes. Pateicības vārdi plūda kā straume: “Jūs mums esat zelta gabaliņi! Ko mēs bez jums iesāktu?” — Tamāra teica, mīļi apskaujot mūs abus.
Tajā brīdī es tiešām jutos labi. Šķita, ka varbūt vīram ir taisnība un dāsnas dāvanas ir tas, kas uztur ģimenes saites. Taču šī sajūta bija īslaicīga. Tā izgaisa tajā pašā mirklī, kad kārta pienāca viņu dāvanām mums.
Gandrīz svinīgā klusumā vīramāte no skapja izvilka divus mīkstus, čaukstošus maisiņus. Trīs pāri sintētisku zeķu ar briežiem un virtuves dvielis ar nākamā gada simboliku. Elīna, kura jau paspēja ielikt savu jauno viedtālruni lādēties, pasniedza sainiņu ar sejas masku, kas acīmredzami bija nopirkta izpārdošanā.
“Pieticīgi jau ir, bet galvenais taču ir uzmanība un tas, ka esam visi kopā, vai ne?” viņa teica, jau skatoties savā jaunajā ekrānā.
Neredzamā disbalansa sajūta
Es sēdēju, turot rokās tās zeķes, un jutu, kā manī sāk briest auksts un nepatīkams aizkaitinājums. Es nesalīdzināju dāvanu vērtību naudas izteiksmē, nē. Es salīdzināju to, cik daudz pūļu un rūpju mēs bijām ieguldījuši, lai iepriecinātu viņas, un cik maz viņas bija gatavas domāt par mums.
Es atcerējos visus iepriekšējos gadus. Multikatlu, fēnu, naudas aploksnes, ko mēs bijām dāvinājuši. Un atcerējos dāvanas, ko bijām saņēmuši pretī: lētas tējas kastes, dušas želejas un vienreiz pat lietotu krūzīti, ko vīramāte droši vien bija atradusi skapja dziļumos.
Problēma nebija naudas trūkumā — es zināju, ka Tamārai ir iekrājumi un Elīna tērē ievērojamas summas savām izklaidēm un apģērbam. Problēma bija attieksmē. Viņas uzskatīja par pašsaprotamu, ka mēs esam tie, kuri dod, bet viņas ir tās, kuras saņem.
Atpakaļceļā mašīnā bērni gulēja aizmugurējā sēdeklī, un pa logu varēja redzēt svētku uguņošanu. Sergejs joprojām bija pacilātā noskaņojumā, līdz viņš pamanīja, ka es skatos tumsā un neatbildu uz viņa jokiem. — Kas noticis? Atkal tu par tām dāvanām domā? — viņš klusi jautāja.
— Jā, Serž, es domāju par zeķēm, — es atbildēju, un mana balss skanēja nogurusi. — Es domāju par to, ka man ir apnicis būt par bezmaksas sponsoru. Tava mamma mums dāvina zeķes, bet pieņem dārgu tehniku, ne mirkli nešauboties, vai mums tas ir pa kabatai. Viņa zina, ka mēs tērējam naudu, ko mēs varētu ieguldīt savā mājā vai bērnos. Man vairs negribas spēlēt šo spēli.
Mācība nākotnei
Mēs braucām garu ceļa posmu pilnīgā klusumā. Es redzēju, ka vīrs mēģina atrast argumentus, lai attaisnotu savus radus, bet viņam to vairs nebija. Viņš bija pieradis pie šāda modeļa jau kopš bērnības — ka vecākie un dāsnākie vienmēr rūpējas par pārējiem, neprasot neko pretī. Taču šoreiz viņš pirmo reizi ieraudzīja šo situāciju no manas puses. Viņš ieraudzīja to saspringumu, ko man rada katra viņa māsas čīkstēšana par salūzušām lietām.
Mēs beidzot vienojāmies. Tas nebija viegls lēmums vīram, jo viņam nepatīk konflikti un viņš baidās no mammas apvainošanās. Bet mēs nolēmām, ka nākamgad dāvanu politika mainīsies. Nekādu viedtālruņu, nekādu dārgu tehnikas vienību vai “noderīgu” lietu, kas pārsniedz simbolisku summu.
Šis stāsts man iemācīja ko ļoti svarīgu. Dāsnums ir brīnišķīga īpašība, bet tikai tad, ja tas neiznīcina tavu paša iekšējo mieru un ģimenes budžetu. Ja dāvināšana rada rūgtumu, nevis prieku, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar robežām.
Pārdomas un secinājumi
Mēs bieži baidāmies izskatīties skopi vai neiejūtīgi radinieku acīs, tāpēc turpinām darīt to, kas mums pašiem nav pa prātam. Bet patiesība ir tāda, ka attiecībām jābūt samērīgām. Tas nenozīmē, ka katrs centrs ir jāmēra uz svariem, bet tam ir jābūt stāstam par abpusēju cieņu. Ja kāds radinieks uzskata jūsu dāsnumu par garantētu pakalpojumu, ir laiks šo pakalpojumu pārtraukt.
Nākamajos svētkos viss būs godīgi. Mēs dāvināsim to, ko dāvina mums — mīļas, simboliskas lietas, kas neprasa finansiālus upurus. Un es ticu, ka tieši tā mēs atgriezīsim svētkos īsto nozīmi. Galvenais taču tiešām ir uzmanība un tas, ka esam kopā, nevis tas, cik dārga ierīce ir iepakota kastē.
Svarīgi ir iemācīties pateikt “nē” mājieniem un prasībām, kas mūs iztukšo, un nejusties par to vainīgiem. Galu galā, mūsu galvenā atbildība ir pret mūsu pašu kodolģimeni un mūsu pašu mieru.
Kā ir jūsu ģimenē? Vai esat saskārušies ar līdzīgu situāciju, kad radinieku gaidas pēc dārgām dāvanām ir nesamērīgas ar to, ko viņi paši sniedz pretī? Kā jūs risināt šādus jautājumus un vai jums ir izdevies novilkt robežas, nezaudējot labas attiecības? Padalieties ar savu pieredzi komentāros!
