Ar savu sievu esmu pazīstams kopš skolas laikiem — mācījāmies vienā klasē no piektās līdz pēdējai, un izlaiduma vakarā es pat viņai atzinos mīlestībā, taču toreiz viņa man neatbildēja ar to pašu.
Pēc tā es ļoti noslēdzos sevī, un iepazīšanās ar meitenēm man vairs nebija prioritāte.
Iestājos universitātē un visu savu laiku veltīju mācībām. Studijas pabeidzu ar izcilību.
Kamēr mācījos universitātē, katru gadu devos uz skolas absolventu vakaru — cerībā viņu ieraudzīt. Bet viņa tā arī neparādījās. Vēlāk draugi pastāstīja, ka viņa pārcēlusies uz citu pilsētu mācīties un dzīvot.
Pēc studijām man patiešām paveicās — darbu atradu gandrīz uzreiz. Viss gāja uz augšu, un trīs gadus vēlāk jau biju savas nodaļas vadītājs.
Protams, šo gadu laikā man bija attiecības ar citām meitenēm, taču tas nebija tas pats — kaut kur dziļi sirdī joprojām dzīvoja viņa, mana pirmā un vienīgā mīlestība.
Skolas salidojumā es pēkšņi ieraudzīju viņu — un tajā brīdī šķita, ka viss ap mani apstājās. Pēc tikšanās mēs ar klasesbiedriem devāmies uz kafejnīcu, un viņa bez vilcināšanās pievienojās mūsu kompānijai.
Kafejnīcā mēs sākām sarunāties. Viņa pastāstīja, ka pēc studijām ar darbu nav veicies un tāpēc nolēmusi atgriezties dzimtajā pilsētā. Sarunas laikā starp mums atkal parādījās tuvība, un es sapratu — šoreiz vairs nevēlos viņu pazaudēt.
Mēs sākām tikties, un es biju patiesi laimīgs. Pēc kāda laika es viņai piedāvāju kļūt par manu sievu, un viņa piekrita. Mēs sākām dzīvot manā īrētajā dzīvoklī pilsētas centrā. Mana alga ļāva mums dzīvot bez raizēm, tāpēc teicu, lai viņa nesteidzas ar darba meklēšanu.
Man patika, ka sieva palika mājās — vienmēr bija pagatavota silta maltīte, mājā valdīja tīrība un kārtība. Sākumā viss bija labi, taču ar laiku ievēroju, ka, kad pārnāku no darba, viņa vienmēr izskatās nogurusi un man vairs gandrīz nepievērš uzmanību.
Man sāka rasties šaubas — varbūt viņa mani nemīl un apprecējās tikai drošības dēļ. Es centos šīs domas atstāt malā, taču, kad situācija nemainījās, nolēmu saprast, kas patiesībā notiek. Lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, dzīvoklī uzstādīju nelielu novērošanas kameru, ko biju pasūtījis internetā.
Kamera bija ļoti maza, tāpēc, kamēr sieva bija vannasistabā, es to nepamanīti piestiprināju dzīvoklī. Ierakstus varēja skatīties tiešsaistē telefonā. Kad devos uz darbu, ilgi neuzdrošinājos atvērt lietotni un pārbaudīt, kas notiek mājās — baidījos uzzināt kaut ko, kas mani sarūgtinātu.
Savaldījis emocijas, es tomēr nolēmu atvērt telefonu un ieslēgt tiešsaistes skatu, lai saprastu, kāpēc sieva vienmēr ir nogurusi, kad pārnāku no darba.
Tas, ko redzēju, mani patiesi pārsteidza. Visu dienu vēroju, kā sieva pavada laiku mājās, un sapratu, ka biju kļūdījies. Viņa gandrīz visu dienu bija aizņemta — tīrīja, mazgāja, gatavoja ēdienu, vēlāk devās uz veikalu un atnesa mājās divus smagus maisus. Tikai vakarā viņa uz brīdi apsēdās, lai nedaudz sakoptos pirms mana pārnākšanas no darba.
Es sapratu, cik ļoti biju kļūdījies. Pēc darba aizvedu sievu ārpus mājas — nopirku viņai skaistu ziedu pušķi un aizvedu vakariņās uz restorānu. Tur visu viņai pastāstīju. Viņa tikai pasmaidīja un sacīja, ka es esmu labākais, kas viņas dzīvē noticis.
Tajā vakarā sapratu, cik bieži mēs kļūdāmies, steidzoties spriest par tiem, kas mums ir vistuvāk. Reizēm aiz ikdienas noguruma slēpjas nevis vienaldzība, bet rūpes, kuras otrs cilvēks iegulda mūsu labā.
Tagad es vairāk novērtēju sievas darbu un cenšos biežāk pateikt “paldies” par visu, ko viņa dara.
Un jūs? Vai esat kādreiz sapratuši, ka cilvēks blakus dara daudz vairāk, nekā šķita no malas?
