Gatavojoties sagaidīt savu pirmo bērnu, bērnu preču veikalā satiku kādu sievieti ar redzamu grūtniecības vēderu. Arī viņa gatavojās mazuļa ierašanās brīdim, un, kad uzsāku ar viņu sarunu, viņa ar smaidu paziņoja: “Arī man būs dēls no jūsu vīra.”
Ar Antonu bijām kopā divus gadus. Es neiedziļinājos viņa privātajā dzīvē, taču zināju, ka viņam ar pirmo sievu nebija labu attiecību. Viņu nesaskaņu galvenais iemesls bija tas, ka viņiem nebija bērnu.
Lasi arī: Liepājnieki pašu rokām uzbūvē pirtiņu ar miljons vērtu ideju – rezultāts ir iespaidīgs (Foto)
Viņa sieva nevarēja palikt stāvoklī. Es draudzīgi atbalstīju Antonu, bet ar laiku mūsu attiecības kļuva romantiskas. Tā es kļuvu par viņa mīļāko. Nezinu, vai viņa sieva bija lietas kursā par mani, bet beigās viņam izdevās uzturēt attiecības ar mums abām.
Reiz viņš man pateica, ka mīl mani, bet pret sievu vairāk neko nejūt.
Tajā brīdī es jau uzskatīju viņu par savu līgavaini. Atpakaļceļa vairs nebija. Pazaudēt Antonu nebija iespējams – viņam es biju pirmajā vietā. Viņš sāka vairāk laika pavadīt ar mani, nakšņoja pie manis. Kā viņš to paskaidroja sievai, es nezināju un negribēju zināt. Man bija svarīgi, ka viņš ir līdzās.
Pēc kāda laika no viņu laulības palika tikai zīmogs pasē. Un tad arī es paliku stāvoklī…
Mans mīļotais bija ļoti priecīgs. Bet man ne pārāk patika, ka es būšu vientuļā māte. Mūsdienās tas nav nekas dīvains, bet labāk, lai bērnam būtu īsta ģimene. Antons ātri izšķīrās un dzimtsarakstu nodaļā mūs tikpat ātri reģistrēja kā laulāto pāri, jo bija izziņa par grūtniecību.
Es jutos kā uzvarētāja. Jo es biju precējusies un gaidīju mazuli no mīļotā vīrieša. Pēc pusgada man jau bija apaļš vēders.
Reiz es aizgāju uz bērnu preču veikalu pēc kostīma dēlam. Tur es satiku no skata patīkamu sievieti, man pat likās, ka esmu viņu agrāk redzējusi. Ārēji bija skaidrs, ka viņa arī bija pēdējā grūtniecības mēnesī.
Viņa pienāca un jautāja:
– Labdien. Redzu, ka jūs gaidāt mazuli. Kas būs?
-Zēns, – es pateicu taisnību bez mazākās vilcināšanās.
Sieviete pasmaidīja:
-Nu gan, paveicies Antonam! Man arī būs zēns no jūsu vīra. Divi dēli vienā gadā! Pēc šiem vārdiem viņa pameta veikalu, bet es nespēju pakustēties ne no vietas.
Pēc dažām minūtēm es sapratu, kas notiek. Situācija bija ironiska. Mums būs bērns no viena vīrieša. Absurds, ko grūti saprast ar galvu. Sakopoju domas un devos pie vīra.
Antons bija darba birojā un nesaprata, par ko ir runa, kad es atnācu. Jo es emocijās sarunāju visādas muļķības. Bet pēc tam nomierinājos un izstāstīju par tikšanos.
Izrādījās, ka viņš bija lietas kursā. Viņa bijusī pastāstīja par negaidīto grūtniecību drīz vien pēc šķiršanās, bet tas nemainot faktu, ka viņš mani mīl. Antons negribēja man to stāstīt, lai es nesatrauktos.
Bet kā man viņam tagad uzticēties? Sanāk, ka viņi joprojām uzturēja attiecības, kad viņš jau bija kopā ar mani? Un kā tagad? Viena liela zviedru ģimene? Un ja viņš atkal gribēs pie viņas atgriezties…
Viņiem taču arī būs kopīgs bērns, un Antons no viņa neatteiksies. Neizdosies izlikties, ka eksistēju tikai es un mūsu kopīgais dēls – tas būtu pārāk bezatbildīgi pat no viņa. Kā tagad rīkoties, es nezinu. Varbūt ir kāds padoms?
