Viņa pienāca un jautāja:
– Labdien. Redzu, ka jūs gaidāt mazuli. Kas būs?
-Zēns, – es pateicu taisnību bez mazākās vilcināšanās.
Sieviete pasmaidīja:
-Nu gan, paveicies Antonam! Man arī būs zēns no jūsu vīra. Divi dēli vienā gadā! Pēc šiem vārdiem viņa pameta veikalu, bet es nespēju pakustēties ne no vietas.
Pēc dažām minūtēm es sapratu, kas notiek. Situācija bija ironiska. Mums būs bērns no viena vīrieša. Absurds, ko grūti saprast ar galvu. Sakopoju domas un devos pie vīra.
Antons bija darba birojā un nesaprata, par ko ir runa, kad es atnācu. Jo es emocijās sarunāju visādas muļķības. Bet pēc tam nomierinājos un izstāstīju par tikšanos.
Izrādījās, ka viņš bija lietas kursā. Viņa bijusī pastāstīja par negaidīto grūtniecību drīz vien pēc šķiršanās, bet tas nemainot faktu, ka viņš mani mīl. Antons negribēja man to stāstīt, lai es nesatrauktos.
Bet kā man viņam tagad uzticēties? Sanāk, ka viņi joprojām uzturēja attiecības, kad viņš jau bija kopā ar mani? Un kā tagad? Viena liela zviedru ģimene? Un ja viņš atkal gribēs pie viņas atgriezties…
Viņiem taču arī būs kopīgs bērns, un Antons no viņa neatteiksies. Neizdosies izlikties, ka eksistēju tikai es un mūsu kopīgais dēls – tas būtu pārāk bezatbildīgi pat no viņa. Kā tagad rīkoties, es nezinu. Varbūt ir kāds padoms?
