Man ir 54 gadi. Es protu negaidīt. Protu pati nepiezvanīt pirmā. Neuzvilkties. Nefantazēt par nākotni. Neķerties pie pirmā siltuma, kas parādās pie apvāršņa
Laikam jau tāpēc, ka viss jau bijis. Gan 20 gadi laulībā, gan šķiršanās, gan pieaugusi meita, gan sajūta, ka dzīve tagad iet kaut kur garām. Mierīgi. Bez liekām sarunām. Vienkārši blakus — tukšums. Ne skaļš un ne slikts. Tāds… it kā kāds būtu izbraucis no tevis, neatstājot ne zīmīti, ne fotogrāfiju. Bet kādā brīdī — sagribējās atkal sajust, ka es vēl joprojām esmu sieviete.
Ne mamma, ne kolēģe, ne pieaugusi tante, kas visus uzklausa un saprot. Bet vienkārši — sieviete. Tā es izlēmu reģistrēties iepazīšanās vietnē. Kauns? Nē. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai kaunētos no vēlmes būt kopā ar kādu. Aizpildīju anketu — bez muļķībām. Godīgi uzrakstīju: 54 gadi, dzīvoju viena, meklēju sarunas, siltumu un, iespējams — neizslēdzu — kaut ko īstu.
Nedomāju, ka kāds atbildēs. Bet uzrakstīja. Un starp visiem standarta “čau” un “čau, skaistule” pēkšņi parādījās viens normāls ziņojums. Vienkāršs. Bez jocīgas flirtēšanas. Ar cieņu, ja tā var teikt. “Labdien. Mani sauc Ilmārs. Esmu inženieris. 57 gadi. Jau trīs gadus viens. Vēlos iepazīties, ja jums nav iebildumu.”
Man kaut kā uzreiz sagribējās viņam atbildēt. Simpātisks vīrietis. Labā fiziskā formā. Redzams, ka par sevi rūpējas. Sākām sarakstīties. Nesteidzīgi. Bez uzstājības. Viņš rakstīja īsi, bet būtiski. Viņam bija labs rakstības stils, bez kļūdām — kas, piedod, ir svarīgi. Viņš neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet prata klausīties. Vārdi bija precīzi, it kā viņš svērtu katru domu, pirms nosūtīt. Pēc nedēļas piedāvāja satikties.
“Vienkārši iedzersim pa tasi kafijas vai tējas, parunāsimies.” Es piekritu. Un visu nākamo dienu nostaigāju pa dzīvokli, nezinot — ko uzvilkt. Ne tāpēc, ka gribēju viņu pārsteigt. Vienkārši… sen nebiju ģērbusies tikšanās dēļ. Ne veikalam vai darbam. Bet tā, lai mani redz. Uzvilku tumši zilu mēteli, kas man kaut kā šķita ļoti sievišķīgs. Uzkrāsoju skropstas. Paņēmu somiņu, ko parasti sargāju. Un devos.
Pirmā tikšanās bija kā ieelpa pēc ilgas pauzes
Viņš bija pelēkā mētelī. Sakopts, mierīgs un uzmanīgs. Mēs gājām gar krastmalu un runājām par laiku, bērniem, rudeni. Tad iegājām kafejnīcā — viņš samaksāja, nejautājot, neuzspiežot. Bija vienkārši… ērti. Nekas “spožs” neuzplauka, bet es atgriezos mājās ar sajūtu: tas bija pareizi. Ne veltīgi. Ne lieki. Pēc pāris dienām — otra tikšanās. Jau tuvāka. Un sarunas dziļākas. Par sevi. Par personīgo.
Viņš stāstīja par savu sievu. Par to, cik pēkšņi viņa aizgāja. Par to, kā viņš zaudēja daļu no sevis, kad viss mainījās. Es klausījos. Man bija neierasti, ka vīrietis runā tik atklāti. Bez sūdzībām, bet ar dziļumu. Viņš neizlikās par varoni. Viņš bija īsts. Vismaz man tā likās tajā brīdī. Es pastāstīju par savu šķiršanos. Par to, kā kādu dienu viss pārvērtās klusumā. Ilmārs klausījās. Skatījās acīs. Nepārtrauca.
Kad atnācu mājās, pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem neieslēdzu televizoru. Man nebija vēlmes noslāpēt klusumu. Trešajā randiņā mēs pastaigājāmies parkā. Viņš atnesa svaigas maizītes. Es — termosu ar kafiju. Rudens. Lapas zem kājām. Garas takas un reti garāmgājēji. Mēs gandrīz nerunājām. Gājām klusējot. Un bija tik mierīgi, ka pieķēru sevi domājam: es varētu tā iet visu dzīvi. Un jā — es sāku cerēt. Ne uz kāzām. Ne uz jaunu dzīvi. Vienkārši uz to, ka šis cilvēks nepazudīs. Ka viņš — ir tas, kurš paliks.
Pagāja diena. Es nerakstīju. Pagāja vēl viena. Ceturtajā dienā — saņēmos. Aizsūtīju īsu ziņu: “Kā tu jūties?” Ziņa izlasīta. Atbildes nav. Pagāja nedēļa. Vēl viena. Viņš pazuda. Vienkārši pazuda. Bez “atvaino” un jebkādiem paskaidrojumiem. It kā nebūtu bijušas tās sarunas, un siltais tējas krūzes parks, un vārdi, kas bija tik gaiši, ka es tiem noticēju. Ziniet, kad tev ir 20 un šķiet tās ir beigas visam.
Bet kad tev ir 54 — tu apsēdies krēslā, paņem pledu, ielej sev tēju. Un klusējot pārdzīvo to visu. Bez skandāla un izrādēm. Tikai iekšā — it kā ar aukstu gaisu apdzen. Rakstīt vēlreiz es negribēju. Ne tāpēc, ka lepna. Tāpēc, ka vairs nevaru sevi nodot. Es jau biju tā, kas “raksta pirmā, lai tikai nezaudētu”. Pietiek. Protams, dažas dienas nostaigāju kā miglā. Pieķēru sevi pie dīvainas domas: varbūt es to visu izdomāju?
Varbūt viņš vienkārši bija pieklājīgs, bet es atkal visu pārspīlēju? Ilgi domāju, kāpēc viņš pazuda. Taču nebija strīdu, nebija spiediena. Iespējams, vienkārši nepatiku. Es — pieaugusi sieviete. Un vairs nepiekritīšu “gandrīz”. Varbūt tieši tas viņu nobiedēja. Bet varbūt viss vienkāršāk — viņš vienkārši aizgāja. Tāpēc, ka varēja. Tāpat kā daudzi… Šis stāsts notika. Pārrakstīt to nevarēs.
Un lai arī tas beidzās šādi — tas man deva iespēju sajust, ka es vēl spēju uzticēties cilvēkiem. Vismaz mazliet. Un tas taču arī ir svarīgi. Tas nozīmē, ka sirds vēl nav pavisam nocietinājusies.
Lasi vēl: Viņa katru dienu dziedāja uz ielas, līdz kādu dienu apstājās automašīna…
Jāatzīstas, diezgan ilgi nevarēju saņemties pastāstīt par šo stāstu pat savai tuvākajai draudzenei. Kauns. Pieaugusi sieviete uz iepazīšanās vietni pēc mīlestības gājusi. Bet tad padomāju: un kas tur kaunpilns? Šķīrusies, meita izaudzināta, strādāju, dzīvoju viena — un kas, man tagad līdz mūža galam jādzīvo vienai? Tāpēc, ka “manā vecumā tas nav pieklājīgi”?..
Ja tev ir bijis kas līdzīgs — ieraksti komentāros. Un vispār, kā jūs domājat — vai ir vērts tērēt laiku šādām vietnēm?
Kur vispār labāk iepazīties pēc 50?
