Vērojot savu sirmgalvi, 83 gadus veco kaimiņieni Dzintras kundzi, kura dzīvo mums kaimiņos jau gadu desmitiem, es ar katru dienu arvien skaudrāk un spēcīgāk apzinos visas tās frāzes
Par bezjēdzību, ka bērni ir tikai tādēļ, lai vecumdienās būtu kāds, kas pasniedz to slaveno “ūdens glāzi”. Šai viedajai, bet dzīves nogurdinātajai sievietei ir trīs pieauguši, it kā veiksmīgi bērni, taču realitāte ir skarba — par viņu ikdienā rūpējas pilnīgi svešinieki, jo viņas pašas atvases nemaz neinteresējas par mātes likteni vai to, kā viņa pārdzīvo savu pēdējo dzīves cēlienu.
Pamestā sirmgalve klusajā Rīgas nomalē
Agrāk šajā sērijveida daudzdzīvokļu mājā, kuras pagalmos vēl zaļo vecas ābeles, dzīvoja mana vecmāmiņa. Pēc manām kāzām, kad sākām veidot savu ligzdiņu, vecāki viņu pārcēla pie sevis uz lauku māju, lai viņa nebūtu viena, bet mums ar vīru dāsni atdeva viņas pilsētas dzīvokli. Es jau kopš agrās bērnības bieži ciemojos pie vecmāmiņas, skraidīju pa šīm kāpņu telpām, tāpēc labi atceros kaimiņieni — toreiz viņa vēl bija jauna, enerģijas pilna sieviete —, un spilgti atmiņā palikuši arī viņas trīs bērni.
Dzintras kundze agri kļuva par atraitni un savu trešo pasaulē laida, jau būdama pilnīgi viena, ar diviem maziem bērniem uz rokām un milzu atbildību uz pleciem. Viņa viena pati, bez vīrieša atbalsta, spēja viņus izaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem. Viņa strādāja smagi, bieži vien vairākos darbos, nezinot atpūtu, bet bērni vienmēr bija aprūpēti un nodrošināti ar visu nepieciešamo, sākot ar siltiem ziemas zābakiem un beidzot ar skolas piederumiem. Viņa visiem trim palīdzēja iegūt labu izglītību, pastāvīgi atbalstīja materiāli, sūtot pēdējos santīmus un vēlāk eiro, kā arī neatlaidīgi pieskatīja mazbērnus visās brīvdienās, kamēr vien pašai kaulos un sirdī pietika spēka.
Kamēr viņa bija aktīva, kustīga un spēja būt noderīga, bērni brauca pie viņas regulāri, taču galvenokārt tādēļ, lai uz kādu laiku “nokratītu” un atstātu savas atvases vecmāmiņas pieskatīšanā. Bet tajā brīdī, kad Dzintras kundzei sākās pirmās nopietnās problēmas, bērnu atstāšana viņas uzraudzībā kļuva neiespējama. Tieši tajā lūzuma punktā arī bērni pēkšņi pārstāja viņu apciemot, jo māte vairs nebija “ērta” un izmantojama.
Sirmgalve vēl joprojām cenšas pārvietoties patstāvīgi, taču atmiņa viņu nodevīgi pieviļ arvien biežāk. Reizēm, atgriežoties mājās no darba, es redzu, kā viņa apjukusi stāv pie mājas stūra un skatās apkārt. Man tad nākas maigi saņemt viņu aiz rokas un pavadīt līdz pat dzīvokļa durvīm, lai viņa nepazustu pati savā pagalmā.
Mēs, kaimiņi, mēģinājām sazināties ar viņas bērniem, apzvanot tos secīgi vienu pēc otra. Uz šo saucienu pēc palīdzības ieradās tikai meita, kura pat neiegāja dzīvoklī, bet auksti paziņoja, ka viņas pašreizējie dzīves apstākļi un mazais dzīvoklis nekādā gadījumā neļauj viņai uzņemt māti pie sevis.
— Tās ir parastas vecuma izmaiņas, ko jūs vispār no manis gaidāt? Ko es tur varu darīt? Es taču nevaru visu laiku būt viņai blakus un turēt roku.
Tāda bija šīs it kā “rūpīgās” meitas atbilde uz lūgumu pēc elementāras cilvēcības. Bet kā tad īsti rīkoties? Mūsu kāpņu telpā visi iedzīvotāji dzīvo ļoti draudzīgi, daudzi viens otru pazīst jau vairākus gadu desmitus, kopā svinēti svētki un kopā pārdzīvotas grūtības, tāpēc vientuļās sirmgalves liktenis daudziem no mums nav vienaldzīgs.
Gribu uzsvērt — protams, es nepretendēju uz to, ka zinu visu viņu ģimenes vēstures pilno stāstu vai slēptos zemūdens akmeņus. Varbūt bērniem pašiem ir savas problēmas, lielas finansiālas grūtības vai neatrisinātas citas problēmas. Varbūt tālajā pagātnē ir bijuši kādi konflikti, par kuriem mēs nezinām. Tomēr, manuprāt, nekas no tā neattaisno pilnīgu kontakta trūkumu un mātes atstāšanu likteņa varā tajā brīdī, kad viņa ir visneaizsargātākā.
Apzinoties, ka nekādas cerības uz palīdzību no viņas pašas atvasēm vairs nav, mēs, kaimiņi, nolēmām uzņemties rūpes par Dzintras kundzi paši saviem spēkiem. Mēs ejam kopā ar viņu pastaigās vai viņas vietā uz vietējo veikalu pēc maizes un piena, regulāri apciemojam viņu vakaros, interesējamies par veselību, vai vienkārši iegriežamies uz brīdi, lai kopā iedzertu tēju un parunātos par dzīvi.
Kad Dzintras kundzi nesen aizveda, mēs, kaimiņi, sadalījāmies un pēc kārtas katru dienu braucām viņu apciemot, vedām mājās gatavotu ēdienu, nepieciešamās lietas un personīgi sazinājāmies, lai uzzinātu par viņas stāvokli. Arī mājās viņu atveda nevis bērni, bet kaimiņš — viņš piebrauca ar savu automašīnu tieši pie durvīm, lai Dzintra nesaltu skarbajos, sniegotajos Latvijas laikapstākļos.
Mūsu mājā visi pazīst un ciena Dzintras kundzi, un mēs vienmēr neuzkrītoši sekojam viņai līdzi — kurp viņa dodas, vai viņai nav vajadzīga palīdzība, un vai viņas prāts vēl ir pietiekami skaidrs, lai atrastu ceļu atpakaļ. Tas tiešām ir biedējoši, cik bieži mūsdienās gados vecāki cilvēki vienkārši iziet no mājām, apmaldas un pazūd bez vēsts.
Pagājušajā gadā pie viņas uz īsu brīdi bija atbraucis dēls — neviens īsti nesaprata, kāds bija viņa vizītes patiesais mērķis. Viena no kaimiņienēm nespēja klusēt un tieši pateica viņam acīs, ka pilnīgi sveši cilvēki šobrīd izrāda vairāk rūpju un mīlestības pret viņa māti nekā viņas pašas radi, kurus viņa ir sūri grūti audzinājusi. Atbildot uz to, dēls sāka atbildēt nepieklājīgi, apsūdzot mūs visus tajā, ka mēs mēģinām “pielīst” sirmgalvei un iemantot viņas uzticību tikai tāpēc, lai viltīgā ceļā sagrābtu viņas dzīvokli.
Mēs vairākkārt esam piedāvājuši Dzintras kundzei nokārtot dokumentus un pieprasīt no viņiem uzturlīdzekļus, lai viņi vismaz materiāli piedalītos, bet viņa katru reizi kategoriski atsakās. Viņa saka, ka viņai pašai neko nevajag, ka bērniem vēl priekšā visa dzīve un viņiem tie līdzekļi ir vajadzīgāki. Viņa tikai klusi šņukst spilvenā par to, ka neizsakāmi ilgojas pēc savējiem, bet bērni viņu vairs neapciemo.
Uz to visu nav iespējams skatīties bez dziļām jūtām. Savā būtībā viņa ir parasta, mīļa sirmgalve. Bet viņa pati ļoti labi redz un saprot, kādu uzmanību viņai velta kaimiņi: mēs apsveicam viņu visos svētkos, izvedam svaigā gaisā, painteresējamies par miegu un pašsajūtu — to visu dara svešinieki, nevis viņas pašas atvases. Šobrīd šķiet pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt saukt pie sirdsapziņas tādus cilvēkus, kuri ir spējuši tik viegli atstāt savu māti likteņa varā. Agrākos laikos par šādu rīcību jau uz katra stūra būtu izbazūnēts un visi zinātu, cik “brīnišķīgi” bērni viņai ir.
Esmu pārliecināta — tiklīdz Dzintras kundzes vairs nebūs starp mums, šie bērni tūlīt pat “atlidos” no visām malām un, visticamāk, sāks skaļi un neglīti dalīt viņas atstāto īpašumu. Bet kamēr viņa vēl ir, kamēr viņai vajag tikai siltu vārdu vai rokas pieskārienu — no viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Skatoties uz šo netaisnīgo situāciju, neviļus rodas jautājums: ko mēs kā sabiedrība esam palaiduši garām savā audzināšanā un vērtību sistēmā? Kāpēc tik bieži patiesu mīlestību un pašaizliedzīgas rūpes aizstāj ledaina vienaldzība un kliedzošs egoisms?
Kur pazūd tā elementārā pateicība par visām tām bezmiega naktīm pie šūpuļa, par iztērētajiem pēdējiem spēkiem un jaunību? Galu galā, tieši pateicoties šai sievietei un viņas neatlaidībai, ir izauguši trīs pieauguši cilvēki, kuri ieguvuši labu izglītību un veiksmīgu ceļazīmi dzīvē. Un tagad, kad palīdzība ir vajadzīga viņai pašai, viņi vienkārši novēršas.
Reizēm man sāk šķist, ka mēs kā tauta esam pārāk aizrāvušies ar materiālo labumu krāšanu, pilnībā aizmirstot par garīgo vertikāli. Mēs nemitīgi dzenamies pēc iedomātiem panākumiem, pēc lielākas algas, pēc spožākas karjeras, pa ceļam aizmirstot par pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Mēs būvējam modernas mājas, pērkam dārgas automašīnas, bet tajā pašā laikā nespējam atrast piecas minūtes laika, lai vienkārši piezvanītu mammai un pajautātu, kā viņa šodien jūtas.
Bet gados vecam, vientuļam cilvēkam šāda uzmanība reizēm ir svarīgāka par jebkādām dāvanām vai naudu…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
