Un jā, es protu domāt racionāli un saprotu — katram ir savas rūpes, savi kredīti un sava sarežģītā dzīve. Bet vai tiešām ar to var attaisnot tik pilnīgu un absolūtu vienaldzību? Vai tiešām var mierīgu sirdi pateikt, ka dzīves apstākļi neļauj viņu uzņemt vai vismaz nodrošināt viņai cienīgas vecumdienas? Atrast izeju un risinājumu var vienmēr, ja vien sirdī ir kaut kripatiņa vēlēšanās. Bet ja šīs vēlēšanās nav, tad nekādi loģiski attaisnojumi vairs nepalīdzēs noslēpt sirds tukšumu.
Un es patiesi ceru, ka šis skumjais stāsts kalpos par skarbu atgādinājumu mums visiem. Atgādinājumu par to, ka vecāki ir pats vērtīgākais un svētākais, kas mums šajā pasaulē ir dots. Ka viņiem mūsu mīlestība un praktiskas rūpes ir vajadzīgas ne tikai maza bērna vecumā, bet jo īpaši sirmā vecumā, kad pasaule kļūst sveša un biedējoša.
Mums ir jāsaprot, ka agri vai vēlu mēs paši nonāksim viņu vietā un sēdēsim pie tā paša loga. Un tad mums pašiem būs neizsakāmi smagi un aizvainojoši, ja mūsu pašu atvases izvēlēsies novērsties.
Un runa jau šajā stāstā nav tikai par Dzintras kundzes bērniem. Šādi stāsti Latvijā, diemžēl, kļūst par arvien biežāku parādību. Rodas nepatīkama sajūta, ka daudzās ģimenēs ir notikusi fundamentāla vērtību maiņa uz slikto pusi. Mēs arvien biežāk redzam, kā cilvēki vieglprātīgi aizmirst par savām saknēm un par tiem, kas viņiem vispār ir devuši iespēju te būt.
Daži pat it kā sāk kaunēties no saviem vecākiem, kuri vairs nav tik moderni vai stipri, uzskata tos par smagu nastu vai traucēkli, no kura vajadzētu tikt vaļā. Tieši tādu cilvēku piemēram, kā Dzintras kundzes kaimiņiem, kuri neskatās uz svešu nelaimi no malas, ir jākļūst mums visiem par morālo orientieri.
Mums visiem ir cieši jāpatur prātā, ka vecums un nespēks ir neizbēgams process, un ka agri vai vēlu mēs visi nonāksim šo cilvēku kurpēs. Tajā brīdī mums pašiem būs izmisīgi vajadzīga palīdzība, sapratne un silts atbalsts. Un ja mēs šodien savā dzīvē sēsim tikai vienaldzību, aukstumu un egoismu, tad nākotnē mums nav ne mazākā pamata cerēt, ka kāds cits izrādīs žēlsirdību un iejūtību pret mums pašiem.
