Kad divas dienas pēc kāzām viņu apciemoja Alīnas vīramāte Laila, viņa no pārsteiguma bija ļoti apmulsusi. Ritvars vēl bija darbā, viņa strādāja attālināti un lielāko daļu laika pavadīja mājās, ko Laila labi zināja.
– Nu, šis būs mūsu mazais noslēpums, – viņa apsēdās krēslā. – Man ir daudz brīvā laika, un tu varēsi pastrādāt vēlāk, bet pagaidām atvēli man nedaudz laika.
Alīna domāja, ka pie tējas tases ne ilgāk kā stundu runās par izklaidējošām tēmām. Tikai viešņai bija pavisam citi plāni.
– Cik tu tagad nopelni? Kāda ir karjeras izaugsme? – viņa sāka tieši.
– Es nevaru atklāt savus ienākumus, jo tas ir komercnoslēpums, – meitene atbildēja godīgi. – Karjeras izaugsme ir reāla, bet es neesmu īpaši ambicioza, tāpēc neskrienu pēc statusa.
– Saprotu, – Laila pasmaidīja, ne īpaši apmierināta. – Ko tu domā par māmiņas atvaļinājumu? Cik daudz bērnu tu gribētu?
– Atvainojiet, bet mēs ar Ritvaru šo tēmu vēl neesam sīkāk apsprieduši, un vispār, manuprāt, tas ir ļoti personisks jautājums.
– Nu, mēs taču neesam svešinieki, tad kāpēc visa šī kautrība? – Laila acīmredzot bija neapmierināta ar atbildi.
Tad viņa sīki iztaujāja par vedeklas radiniekiem, draugiem un kolēģiem. Beigu beigās aizlidoja trīs stundas, un tikai tad viņa bija gatava doties mājās. Bet pirms aiziešanas Laila brīdināja, ka iegriezīsies vēl, lai aprunātos. Meitene par šādiem izteikumiem nebija īpaši priecīga, turklāt šovakar viņai vēl bija daudz jāstrādā, kā rezultātā viņa ātri pagatavoja vakariņas un nebija laika sakopt dzīvokli.
– Varbūt mamma gribēja ar tevi iepazīties tuvāk, – vakarā viņai sacīja Ritvars. – Pirms kāzām jūs īsti nebijāt komunicējušas, kņada traucēja. Tāpēc tagad viņa cenšas nodibināt tuvāku saikni.
– Alīna to nesaprata, bet viņa neuzdrošinājās runāt sliktu par savu vedeklu.
Patiesībā Alīna loloja cerību, ka Laila ir saņēmusi atbildes uz visiem viņas jautājumiem un vairs viņai netraucēs. Viņa bija gatava cik vien vajag tikties ģimenes svētkos un kopīgos pasākumos. Meitene pat neiebilda pret periodiskām vizītēm pie vīra radiniekiem, tikai problēma tā, ka pati vīramāte gribēja noteikt šo periodiskumu un uzskatīja par normālu apmeklēt jaunlaulātos pāri kad ienāk prātā…
– Kāpēc jūsu vecāki izšķīrās? – viņa uzmācās vedeklai nākamajā vizītē.
Lasi arī: Paprika augs strauji un nesīs saldus, sulīgus augļus: vienkārši laistiet ar to krūmus pēc stādīšanas zemē
– Viņi izšķīrās pirms septiņiem gadiem pēc tēva iniciatīvas, – Alīna ne īpaši vēlējās atcerēties šo periodu.
– Saprotu, tātad viņš atrada citu sievieti, – Laila uzreiz izdarīja secinājumus. – Un kāpēc māte nav apprecējusies otrreiz?
– Ja jūs patiešām interesē, varat par to aprunāties ar viņu pati, – Alīna zaudēja pacietību. – Tev ir viņas telefona numurs, tāpēc vari sazināties tieši, un viss.
– Un tava māsa… – Laila turpināja nopratināšanu, taču nepaspēja pabeigt teikumu.
– Atvainojiet, bet man patiešām ir jāstrādā, – viņa negrasījos turpināt paciest vīramētas izlēcienus.
– Vai tu mani izdzen no dzīvokļa? – viņa nekavējoties gatavojās “aizstāvēt” savu godu.
– Protams, ka nē, – meitene noteica. – Atpūties, vari noskatīties filmu vai paēst pusdienas, bet man ir jāstrādā, citādi man nekam nebūs laika.
– Varbūt mamma pagājušajā reizē nepaspēja uzzināt visu, kas viņu interesēja, – vēlāk Ritvars izteica minējumus. – Viņa ir zinātkārs un pļāpīgs cilvēks, tāpēc tev būs jābūt pacietīgai.
– Es neiebilstu pret socializēšanos, bet ne darba laikā, – noteica Alīna. – Uzaicināsim vecākus uz vakariņām sestdien, un tad varēsim pārrunāt visus jautājumus, kas viņu interesē.
Ritvars neiebilda, Alīna sagatavoja galdu, radinieki ieradās, un vīramāte uzvedās pēc iespējas korektāk. Viņa turpināja nelielas sarunas, runāja par laikapstākļiem, mākslu un jaunākajām interesantajām ziņām.
– Redzi, mana mamma ir ļoti daudzpusīgs cilvēks,” Ritvars vēlāk pastāstīja sievai.
Lasi arī:
– Godīgi sakot, mani tas mazliet biedē,” atzina Alīna. – Šodien viņa bija jauka un draudzīga, bet, kad ierodas ciemos, ir gatava “spīdināt” man acīs lukturīti un pieprasīt atbildes.
– Nepārspīlē, – Ritvars centās nomierināt sievu.
Taču patiesībā Alīna pat nepārspīlēja, jo otrdien pie durvīm atkal stāvēja viņas vīramāte. Alīna pat negribēja atvērt durvis un izlikās, ka mājās neviena nav. Tikai Laila viņai piezvanīja pa mobilo tālruni, kura skaņu meitene neiedomājās iepriekš izslēgt, un drīz vien nācās ieliet tēju.
– Pastāsti man par savu māsu, – Laila nepadevās.
– Ingrīda ir divus gadus jaunāka par mani, viņa strādā par masieri, – Alīna centās izmukt no vispārīgām frāzēm.
– Es to zinu, bet mani vairāk interesē, kas viņai dāvāja bērnu? – Laila pārjautāja. – Viņa nebija precējusies, un bērnam ir trīs gadi.
– No kāda vīrieša, – Alīna centās kontrolēt sevi visiem spēkiem. – Un kāpēc jūs tas tik ļoti interesē un uztrauc?
– Tāpēc, ka mēs tagad esam viena ģimene, un man ir tiesības zināt visu par taviem radiniekiem, – Laila uzsvēra. – Pirmkārt, viņi apmeklēs jūsu māju un sazināsies ar manu dēlu. Otrkārt, man ir svarīgi saprast situāciju.
– Ko tieši jūs grasāties saprast, visu laiku uzdodot man netaktiskus jautājumus? – Alīna bija uzvilkusies.
– Šodien tu esi nedaudz nervoza, varbūt esi maz gulējusi, – Laila neapmierināti pasmaidīja. – Labi, nākamreiz mēs parunāsim vairāk.
Alīna gribēja kliegt, ka viņa nav gatava šādai pastāvīgai komunikācijai, viņai ir savi darbi un ierastais socializēšanās loks. Viņa atkal sūdzējās Ritvaram, bet viņš turpināja attaisnot savu māti.
– Nekas, – Ritvars nebija īpaši prasmīgs sievas nomierināšanā. – Vienkārši mamma ir noraizējusies, tāpēc nolēma visu noskaidrot no tevis.
Alīna ar grūtībām pārdzīvoja vēl pāris šādu vizīšu, kuru laikā tika izvirzītas personiskas tēmas. Mātei bija maz informācijas par vedeklas ģimeni, viņa apgalvoja, ka pļāpā par viņas kolēģiem un draugiem, kurus nekad nav redzējusi. Tā kā no vīra puses nebija adekvātas atbildes, Alīna nolēma rīkoties pati…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas galu galā notika