Droši vien ikviena sieviete kaut reizi ir iztēlojusies šo ainu: jūra, saule, mājīgs viesnīcas numurs, saules aizsargkrēma smarža, nesteidzīgas brokastis uz balkona un siltas vakara stundas ar vīna glāzi. Un pats svarīgākais — tas viss kopā ar mīļoto vīrieti.
Man šķita, ka beidzot arī man tā varētu būt. Pēc virknes neveiksmīgu attiecību es it kā no jauna mācījos uzticēties. Artūrs ienāca manā dzīvē īstajā brīdī. Mēs nejauši sastapāmies kafejnīcā: parasta frāze par kapučīno nemanot pārauga garā sarakstē un drīz vien arī randiņos.
Viņš bija par deviņiem gadiem vecāks par mani — pārliecināts, mierīgs un nosvērts. Man patika, ka viņš nemēģināja izrādīties, bet vienkārši bija pats. Trīs mēnešu laikā mēs ļoti satuvinājāmies: viņš iepazīstināja mani ar saviem draugiem, aicināja uz izstādēm, veda uz labiem restorāniem. Tas viss šķita patiesi.
Viņa piedāvājumam doties uz Turciju atpūsties pie jūras es piekritu uzreiz, pat ne mirkli nedomājot…
Tas šķita dabisks solis. Kopīga ceļojuma laikā varējām viens otru iepazīt tuvāk un pabūt prom no pilsētas kņadas. Mēs izvēlējāmies Turciju un apmetāmies mājīgā viesnīcā ar skatu uz jūru. Pirmās divas dienas bija kā pasaka.
Artūrs bija gādīgs: turēja mani aiz rokas, atnesa kafiju gultā, fotografēja pie viļņiem. Viņš smaidīja, jokoja, dalījās bērnības atmiņās un stāstos par savu tēvu. Es pieķēru sevi pie domas: vai tiešām viņš ir tas cilvēks, ar kuru varētu izveidot kaut ko īstu?
Trešajā dienā sajutu – kaut kas vairs nav tā, kā iepriekš.
Sākumā – tikai sīkumi. Neliels saspringums, ko nevarēju nepamanīt. Kafejnīcā, fotografējot desertu, pēkšņi atskanēja vēsa frāze:
— Vai tev viss obligāti jāliek internetā? Nevari vienkārši paēst?
Es kļuvu neveikla un paslēpu telefonu. Viņš neko neteica, bet manī iedegās iekšēja lampiņa — nejaušību nav.
Pamazām viss sāka mainīties. Viņa neapmierinātais skatiens, kad piedāvāju doties kaut kur.
— Karstumā uz trošu ceļu?
— Es taču atbraucu atpūsties, nevis pa muzejiem staigāt.
It kā mani priekšlikumi būtu smieklīgi. Tā vietā mēs palikām pie baseina, vakaros ar vīna glāzi skatījāmies televīziju. Es centos nesatraukties, stāstīju sev, ka mums vienkārši dažāds raksturs. Bet arvien biežāk piefiksēju: es pielāgojos viņam.
Ceturtajā dienā viņu pārņēma greizsirdība.
Iemesla nebija. Viesmīlis tikai pasmaidīja, pasniedzot ēdienu. Artūrs tūlīt kļuva noslēgts, drūms, bet vakarā paziņoja:
— Tu flirtē ar visiem pēc kārtas. Es redzu.
Tas bija kā auksta ūdens šalts. Tik negaidīti, ka man pietrūka vārdu. Es centos mierīgi paskaidrot, ka viņš kļūdās, bet viņš neklausījās. Vienkārši noslēdzās sevī. Vakars pagāja klusumā.
Ar katru dienu atmosfēra kļuva arvien smagāka. Viņš sāka piekasīties manam izskatam.
— Kāpēc tu šo uzvilki?
— Varēji saģērbties pieticīgāk.
Es sāku šaubīties, izvēloties kleitu. Pēc tam vairs nefotografēju. Vēlāk – pārstāju izteikt savas vēlmes. Jebkura iniciatīva viņu neapmierināja. Es sāku dzīvot pēc viņa noskaņojuma, nevis savām vēlmēm. Viss notika lēnām, it kā mani pakāpeniski atbīdītu otrajā plānā, bet es turpināju smaidīt, tikai lai nesabojātu atvaļinājumu.
Sestajā dienā es pamodos nogurusi — ne ķermenis, bet dvēsele. Artūrs brokastīs neskatījās uz mani, tikai telefons un vēsa kafija. Vakarā viņš aizgāja “pastaigāt viens”. Es sēdēju pie loga, skatījos uz saulrietu un sapratu: mūsu starpā nekas īsts vairs nav iespējams.
Septītajā dienā mēs devāmies kalnos.
Es cerēju, ka vides maiņa palīdzēs. Biju izvēlējusies maršrutu, noorganizējusi ekskursiju ar gidu. Bet viss izvērtās citādi. Artūrs atpalika no grupas, atteicās sekot līdzi, un, kad satikāmies, viņš neapmierināti noteica:
— Vai tu vispār proti ko pareizi sarunāt?
Vārdi skanēja sveši. Es neatbildēju. Vienkārši pagriezos un aizgāju. Tajā brīdī sajutu: kaut kas manī pārtrūka.
Astotā diena pagāja klusumā. Mēs gandrīz nerunājām. Atvadu vakariņās viņš teica: “Varbūt aizmirsīsim visu un sāksim no jauna.”
Es paskatījos un mierīgi atbildēju:
— Man tas vairs nav vajadzīgs.
Viņš tikai paraustīja plecus, it kā viņam būtu vienalga. Un tad es galīgi sapratu — tas nav mans cilvēks.
Pēc atgriešanās mājās es ilgi domāju, kas patiesībā notika. Vai tas bija maldinājums? Vai varbūt pati negribēju pamanīt acīmredzamo? Iespējams, trīs mēneši tiešām ir par maz, lai iepazītu cilvēku pa īstam. Atvaļinājums kļuva par pārbaudi. Tur, kur nav ikdienas rutīnas un ierasto masku, parādās patiesais raksturs. Un viņa būtība izrādījās pavisam citāda, nekā biju gaidījusi.
Šodien šo ceļojumu atceros ar mieru un pat ar pateicību. Tas man iemācīja: ir svarīgi uzticēties savām sajūtām, nezaudēt sevi otra ērtību dēļ un prast laikus apstāties — pat tad, ja stāsts sākumā šķiet skaists.
Un ja man jautātu: vai ir vērts doties ceļojumā ar vīrieti pēc trim mēnešiem pazīšanās? Es teiktu: jā. Ne tik daudz atpūtai, cik patiesībai. Jo tieši ceļojumā viss atklājas vislabāk.
👉 Bet kā tu domā — vai ceļojums divatā ir īstais brīdis, kad redzama cilvēka patiesā daba?
