— Tu flirtē ar visiem pēc kārtas. Es redzu.
Tas bija kā auksta ūdens šalts. Tik negaidīti, ka man pietrūka vārdu. Es centos mierīgi paskaidrot, ka viņš kļūdās, bet viņš neklausījās. Vienkārši noslēdzās sevī. Vakars pagāja klusumā.
Ar katru dienu atmosfēra kļuva arvien smagāka. Viņš sāka piekasīties manam izskatam.
— Kāpēc tu šo uzvilki?
— Varēji saģērbties pieticīgāk.
Es sāku šaubīties, izvēloties kleitu. Pēc tam vairs nefotografēju. Vēlāk – pārstāju izteikt savas vēlmes. Jebkura iniciatīva viņu neapmierināja. Es sāku dzīvot pēc viņa noskaņojuma, nevis savām vēlmēm. Viss notika lēnām, it kā mani pakāpeniski atbīdītu otrajā plānā, bet es turpināju smaidīt, tikai lai nesabojātu atvaļinājumu.
Sestajā dienā es pamodos nogurusi — ne ķermenis, bet dvēsele. Artūrs brokastīs neskatījās uz mani, tikai telefons un vēsa kafija. Vakarā viņš aizgāja “pastaigāt viens”. Es sēdēju pie loga, skatījos uz saulrietu un sapratu: mūsu starpā nekas īsts vairs nav iespējams.
Septītajā dienā mēs devāmies kalnos.
Es cerēju, ka vides maiņa palīdzēs. Biju izvēlējusies maršrutu, noorganizējusi ekskursiju ar gidu. Bet viss izvērtās citādi. Artūrs atpalika no grupas, atteicās sekot līdzi, un, kad satikāmies, viņš neapmierināti noteica:
— Vai tu vispār proti ko pareizi sarunāt?
Kāpēc agrākos laikos uzskatīja, ka zēnu vārdā jābūt burtam “R”: tikai ticējumi vai tam ir nozīme
Vārdi skanēja sveši. Es neatbildēju. Vienkārši pagriezos un aizgāju. Tajā brīdī sajutu: kaut kas manī pārtrūka.
Astotā diena pagāja klusumā. Mēs gandrīz nerunājām. Atvadu vakariņās viņš teica: “Varbūt aizmirsīsim visu un sāksim no jauna.”
Es paskatījos un mierīgi atbildēju:
— Man tas vairs nav vajadzīgs.
Viņš tikai paraustīja plecus, it kā viņam būtu vienalga. Un tad es galīgi sapratu — tas nav mans cilvēks.
Kādi vārdi jūs atklās telefona krāpniekiem un kā sevi pasargāt
Pēc atgriešanās mājās es ilgi domāju, kas patiesībā notika. Vai tas bija maldinājums? Vai varbūt pati negribēju pamanīt acīmredzamo? Iespējams, trīs mēneši tiešām ir par maz, lai iepazītu cilvēku pa īstam. Atvaļinājums kļuva par pārbaudi. Tur, kur nav ikdienas rutīnas un ierasto masku, parādās patiesais raksturs. Un viņa būtība izrādījās pavisam citāda, nekā biju gaidījusi.
Šodien šo ceļojumu atceros ar mieru un pat ar pateicību. Tas man iemācīja: ir svarīgi uzticēties savām sajūtām, nezaudēt sevi otra ērtību dēļ un prast laikus apstāties — pat tad, ja stāsts sākumā šķiet skaists.
Un ja man jautātu: vai ir vērts doties ceļojumā ar vīrieti pēc trim mēnešiem pazīšanās? Es teiktu: jā. Ne tik daudz atpūtai, cik patiesībai. Jo tieši ceļojumā viss atklājas vislabāk.
👉 Bet kā tu domā — vai ceļojums divatā ir īstais brīdis, kad redzama cilvēka patiesā daba?
Izrādās WhatsApp pastāvīgi saglabā kaudzi nevēlama satura – kā to viegli iztīrīt un atbrīvot vietu
