Meita pabeidza studijas pirms diviem gadiem. Nekas nemainījās.
Tad parādījās jauns “šķērslis”:
— Pagaidi vēl nedaudz. Kad viņa apprecēsies un izveidos savu ģimeni, tad es tiešām aiziešu. Tas būs mazāk sāpīgi visiem.
Meita apprecējās pagājušajā vasarā Siguldā. Bet viņš joprojām katru vakaru atgriezās pie savas sievas.
Tikai tagad es beidzot pa īstam saprotu — viņš nekad neizšķirsies. Viņam tas nemaz nav vajadzīgs. Viņam ir ļoti ērti dzīvot tieši tā, kā ir tagad. Mājās ir sieva, kura rūpējas par visu sadzīvi, mazgā viņa kreklus un uztur mājas pavardu. Bet es esmu tā jaunā, naivā un vienmēr smaidošā Monta, ar kuru nav nekādu strīdu par neizmaksātiem rēķiniem vai netīriem traukiem. Viņam pieder divas pasaules, bet man — tikai vientulība slepenajā dzīvoklī.
Brīdis, kad es beidzot ieraudzīju patiesību
Vakar vakarā es ilgi skatījos uz sevi spogulī. Man ir divdesmit četri gadi. Šajā vecumā meitenei būtu jāstaro no laimes. Bet atspulgā es ieraudzīju sievieti ar nogurušu skatienu un skumjām acīm. Un tad es sapratu: viņš man nav atņēmis tikai laiku. Viņš man ir atņēmis pašcieņu.
Es biju aizmirsusi, kā tas ir — iet pa ielu, turoties rokās, un nebaidīties no neviena skatiena. Viņš mani bija iemācījis domāt, ka mīlestība ir kaut kas slepens, slēpjams un nedaudz kaunpilns. Es jutos tā, it kā nebūtu pelnījusi neko labāku par šīm pāris stundām otrdienu vakaros.
Dzimšanas dienas rīts un mana pēdējā izvēle
Šodien Valters atkal piezvanīja. Viņa balss bija ierasti steidzīga.
— Monta, rīt atbraukšu ap astoņiem vakarā. Atzīmēsim tavu dzimšanas dienu, esmu nopircis ko īpašu.
Es viņam mierīgi pajautāju:
— Bet vai tu vari atbraukt no rīta? Vienkārši pasēdēt ar mani un iedzert kafiju kā normāls pāris?
Viņš uz brīdi apklusa, un es jau zināju atbildi.
— Mīļā, tu taču zini… Rīts ir paredzēts ģimenei. Man ir jābūt mājās.
Un tajā brīdī es beidzot sapratu visu. Es vairs negribu būt “pussieviete” viņa dzīvē.
— Nenāc rīt, Valter, — es teicu.
— Kas noticis? Tu atkal sāc?
— Nē, es beidzu. Es aizeju pavisam.
Viņš sāka runāt savas parastās frāzes par mīlestību un upuriem, bet es vairs nedzirdēju mīlestību. Es dzirdēju tikai vīrieša bailes pazaudēt savu ērto izklaidi.
Es noliku klausuli un pirmo reizi piecu gadu laikā jutos brīva. Es nobloķēju viņa numuru un izdzēsu visas mūsu sarakstes. Rīt es savu dzimšanas dienu sagaidīšu viena, bet tā būs mana pirmā patiesā diena. Man joprojām ir laiks atrast sevi un dzīvot pa īstam.
Sievietes, kuras ir gājušas cauri līdzīgai pieredzei — kā jūs atradāt spēku pielikt punktu? Vai tiešām šie solījumi par šķiršanos kādreiz piepildās, vai arī tas ir tikai mūžīgs aplis?
Padalieties ar savām domām komentāros. Iespējams, tavs stāsts palīdzēs kādai citai meitenei nepieļaut to pašu kļūdu un nepazaudēt savu jaunību tukšām cerībām.
