Vakar Liepājas centrā, tieši pie Rožu laukuma, nejauši saskrējos ar bērnības draugu Žani. Viņam tagad ir trīsdesmit divi gadi, un laulībā viņš ir aizvadījis pēdējos piecus. Atceros, ka agrāk Žanis vienmēr bija tas čalis, kurš pilsētā izcēlās – kvalitatīvas zīmolu drēbes, jaunākie telefoni, vienmēr kopts un enerģisks.
Tagad es viņu ieraudzīju tajā pašā rudens jakā, kurā viņš staigāja jau pirms trim gadiem, un skatiens viņam bija kļuvis smags un neizteiksmīgs.
Mēs piestājām uz mirkli aprunāties pie vienas no tām mazajām kafejnīcām, kur marta vējš nevarēja mūs tik stipri sasniegt. Es tā pa draugam pajautāju:
— Žani, kā tev vispār iet? Kā dzīve rit uz priekšu?
Viņš tikai nogurusi pasmīnēja, skatoties kaut kur garām uz garāmgājējiem:
— Ai, zini, normāli. Sieva mājās ar mazāko bērnu, dzīvojam praktiski no tās vienas algas, ko es Liepājas ostā nopelnu. Pats saproti, šobrīd laiki nav tie vieglākie, viss kļuvis dārgs.
— Bet jaunu jaku neesi domājis nopirkt? Tev taču alga nav tā sliktākā, cik atceros, tu vienmēr varēji atļauties labas lietas, — es tā pa jokam mēģināju viņu pavilkt uz zobu, cerot ieraudzīt veco dzirksteli.
— Varētu jau, — viņš lēni atteica, — bet labāk to naudu nolikšu meitai pulciņiem vai pavasara apaviem. Pašam jau neko daudz nevajag.
Mēs atvadījāmies, bet es pa ceļam uz mājām nevarēju izmest šo sarunu no galvas. Es gāju garām koncertzālei “Lielais dzintars” un domāju: kāpēc viņam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc vīrietis savā spēka briedumā izvēlas pilnībā aizmirst par savām vēlmēm un vajadzībām?
Mana pasaule pret viņu pasauli
Man ir divdesmit septiņi gadi. Strādāju IT jomā, programmēju, un mani mēneša ienākumi stabili pārsniedz divarpus tūkstošus eiro pēc nodokļiem. Es dzīvoju savā trīsistabu dzīvoklī tepat Liepājā, kur katra lieta ir iegādāta pēc manas gaumes.
Man ir trīs gadus vecs vācu auto, kas tehniski ir ideālā stāvoklī, un es varu atļauties jebkurā brīdī izlemt – šovakar es dodos vakariņās uz kādu restorānu vai varbūt nedēļas nogalē aizbraukšu uz Pāvilostu pasēdēt pie jūras un izvēdināt galvu. Es dzīvoju sev, kā pats gribu un kad gribu.
Kad skatos uz saviem draugiem, kuri ir apprecējušies un “nodibinājuši ligzdu”, man rodas sajūta, ka viņi visi dzīvē ir iegājuši dziļā deficītā.
Katrs no viņiem ir kaut ko pazaudējis – kāds naudu, kāds brīvību, kāds labsajūtu, bet daži pat savu sirdsmieru. Un man rodas pavisam loģisks jautājums: kāda ir reālā jēga no laulības šobrīd, ja tā vīrieti padara tikai par izsīkstošu resursu avotu citiem?
Četri skaudri piemēri: kā dzīvo mani draugi laulībā
Man ir četri tuvi draugi, un visi četri ir precēti. Es nevaru pateikt, ka kaut viens no viņiem izskatītos pēc patiesi laimīga un piepildīta cilvēka. Katram ir savs stāsts, un tie visi ir kā brīdinājuma signāli.
Pirmais ir Mārtiņš. Viņam ir trīsdesmit gadi, un viņš šobrīd strādā burtiski divos darbos. Pa dienu viņš ir birojā, bet vakaros sēžas pie stūres un vadā cilvēkus kā kopbraukšanas vadītājs. Viņa sieva Viktorija šobrīd nestrādā, jo viņiem ir trīs mazi bērni, un viņa uzskata, ka viņas galvenais uzdevums ir būt mājās.
Kad mēs satiekamies uz ātru kafiju, Mārtiņš reizēm pat sāk skaitīt kapeikas mēneša beigās. Es viņam reiz pajautāju:
— Mārtiņ, kāpēc tev trīs bērni viens pēc otra, ja tu redzi, ka ir tik grūti visus nodrošināt un pašam nekam neatliek laika?
Viņš tikai paraustīja plecus ar skumju smaidu:
— Viktorija gribēja kuplu ģimeni. Viņa uzskata, ka bērni ir svētība. Kaut kā neaprēķinājām, cik tas reāli maksā un kā tas mainīs mūsu dzīvi.
Sanāk, ka sieva gribēja, bet viņš tagad “ar zobiem zemi ar”, neredz ne savus bērnus, ne atpūtu, un viņam pašam nepaliek nekas vairāk par pārgurumu.
Otrais ir Žanis, kuru jau pieminēju. Cilvēks, kurš agrāk mīlēja modernu tehniku un stila lietas, tagad staigā tajā pašā jakā gadiem ilgi, jo katrs brīvais eiro tiek novirzīts ģimenes tēriņiem. Kad es viņam pajautāju, vai viņš vispār ir laimīgs, viņš klusēja kādas desmit sekundes un tad noteica:
— Droši vien, ka esmu. Tā taču visiem dzīvē jābūt, vai ne?
“Jābūt” – šis vārds man skanēja kā spriedums. Viņš to nejūt, viņš to vienkārši izpilda kā pienākumu.
Trešais ir Oskars, viņam ir trīsdesmit pieci. Viņš savulaik ar lielu lepnumu nopirka dzīvokli, apprecējās, bet pēc dažiem gadiem laulība izira. Sieva pamanījās panākt, ka viņam jādala īpašums, jo tajā bija ieguldīti kopīgi līdzekļi (kaut gan lielāko daļu maksāja viņš).
Tagad Oskars ir spiests dzīvot īrētā istabā Grobiņā, kamēr viņa bijusī sieva turpina saimniekot viņa savulaik lolotajā mājoklī. Viņš tur bija ielicis visu savu darbu un ietaupījumus, bet tagad viņam tur vairs nav nekādu tiesību.
Ceturtais ir Viesturs, kuram drīz būs četrdesmit. Viņš ir sācis pamatīgi iedzert, lai gan agrāk bija sportisks džeks. Mēs redzamies reti, un gandrīz katru reizi viņš ir “vieglā reibumā”.
Sieva mājās viņu pastāvīgi kritizē par katru sīkumu, par to, ka viņš par maz nopelna vai par maz palīdz mājas darbos. Viņš man reiz atklāti pateica:
— Kad tu kādu rītu pamodīsies blakus cilvēkam, kurš tevi vairs neciena, tu sapratīsi, kāpēc man gribas vienkārši aizmirsties.
Racionāls skatījums: kur pazūd ieguvums
Es mēģinu uz dzīvi skatīties kā uz ilgtermiņa investīciju. Jebkuram lielam lēmumam – vai tas būtu darbs, bizness vai attiecības – būtu jāsniedz kāda jēgpilna atdeve. Ko ir ieguvuši mani draugi?
Mārtiņš ieguva hronisku pārgurumu. Žanis ieguva atteikšanos no sevis. Oskars pazaudēja savas mājas atslēgas. Viesturs ieguva depresīvu noskaņojumu.
Kur šeit ir tas lielais ieguvums, par ko mums stāsta filmās un žurnālos? Jā, viņiem ir bērni, un es ticu, ka viņi tos mīl. Bet bērni ir milzīgs finansiāls un emocionāls slogs, kas prasa visu vīrieša uzmanību un resursus.
Atdeve? Tā varbūt būs pēc divdesmit gadiem, bet tikpat labi var arī nebūt.
Kas tā par ģimeni, ja vīrietis tajā jūtas kā bankomāts, kuram nav tiesību uz savu viedokli vai atpūtu?
(Turpinājums nākamajā lapā…)
