Dārgs restorāns, pieklusināta gaisma, perfekti cietinātas salvetes. Sintija necieta šo kārtējo izrādīšanos, taču draudzene viņu pierunāja
– Māris ir perspektīvs, no labas ģimenes, viņam ir pāri trīsdesmit pieciem.
Tagad viņa sēdēja pretī šim “perspektīvajam” Mārim, ar karoti lēni maisot aukstu sēņu krēmzupu, kas maksāja tikpat, cik viņas nedēļas pusdienas ēdnīcā. Viņš runāja skaisti, ar pauzēm, skatoties kaut kur virs viņas galvas, it kā lasītu savas nozīmības neredzamos subtitrus. Pastāstīja par “attīstības direktora” amatu ģimenes uzņēmumā. Par to, cik smagi ir nest atbildības nastu, kad tavs uzvārds ir uz izkārtnes. Un, visbeidzot, pasniedza vakara galveno ēdienu – stāstu par savu kritienu.
– Saproti, Sintija, es nesen iznācu no… nu, kā lai to maigāk pasaka… no tumšās joslas. Tumsa galvā, domās un dzīvē, ja saucam lietas īstajos vārdos. Veselus divus mēnešus. Saķēru to uz atlaišanas fona. No tēva uzņēmuma, jā.
Viņš ieturēja pauzi, ļaujot apjaust mērogu. Viņa intonācijā nebija ne kauna, ne nožēlas. Tikai cēls nogurums, kādu jūtas varonis, kurš uz laiku pametis darba lauku.
Sintija klusējot māja ar galvu, pa druskai liekot kopā patieso ainu. No frāžu drumslām izveidojās portrets: darbs “pie tēva” nozīmēja ierašanos ofisā ap vienpadsmitiem, “stratēģiskās sanāksmes” pusdienu laikā un pastāvīgus konfliktus “konservatīvās vadības nesapratnes pret jaunām idejām” dēļ, proti, tā paša tēva dēļ. Atlaists, spriežot pēc visa, viņš tika tad, kad pacietības mērs bija pilnībā izsmelts.
– Bet es nezaudēju dūšu! – Māris pasludināja, ar pēkšņu optimismu iedzerot malku dārga Burgundijas dzēriena. – Tā ir iespēja pārstartēties. Atrast sevi, saprast savas patiesās vēlmes. Un, zini… – viņš pārliecās pāri galdam, aizbildnieciski smaidot, – es tieši tagad esmu nobriedis nopietnām attiecībām. Jūtu, ka man blakus vajadzīga pareizā sievišķā enerģija. Atbalsts, ticība man, tu saproti? Tu izskaties pēc tieši tādas… iedvesmojošas dabas.
Sevis meklēšana vai tomēr maska
Viņa skatienā bija lasāms mēms aprēķins: lūk, gatavs projekts – veiksmīga, kopta trīsdesmit divus gadus veca sieviete ar labu darbu (viņš veikli bija noskaidrojis viņas darbības jomu un tūlīt pat novērtējis iespējamos sakarus).
Romāns ar viņu izdaiļotu viņa “meklējumus”, nodrošinātu emocionālu komfortu un, domājams, ne tikai emocionālu. Viņš pat iztēlojās, kā viņa, atgriezusies no darba, kur vada nodaļu un nopelna savus divus ap pusi tūkstošus, ar apbrīnu klausīsies viņa idejās par jaunu uzņēmumu, kuru viņš noteikti palaidīs… kādreiz.
Sintija iedzēra ūdeni, nolika glāzi ar klusu, bet skaidru būkšķi. Viņa skatījās uz viņu nevis ar dusmām, bet ar aukstu, gandrīz zinātnisku interesi, it kā pētītu retu, bet nepatīkamu eksemplāru.
– Māri, ļauj man noskaidrot kādu brīdi, – viņas balss bija klusa, mierīga un pilnīgi brīva no tās salkanās sirsnības, kas skanēja viņa runā. – Tu vēlies attiecības. Kamēr meklē sevi. Tev vajadzīga sievišķā enerģija un atbalsts. Vai es pareizi saprotu shēmu?
Viņš pamāja, viņas šķietamās ieinteresētības iedrošināts.
– Redzi, es arī veicu ātru izpēti, – Sintija turpināja, nedaudz pabīdot malā šķīvi ar neapēsto zupu. – Tu esi vīrietis pāri trīsdesmit pieciem gadiem, kurš tikko tika atlaists no tēva iekārtotas siltas vietiņas, tāpēc ieslīga divu mēnešu miglā un tagad, tā vietā, lai pieceltos, nopurinātos un sāktu kaut ko darīt pats, kaut vai aizietu uz kursiem vai izsūtītu CV, meklē sev “iedvesmojošu dabu”. Lai viņa tevi atbalstītu, ticētu, uzlādētu ar enerģiju. Respektīvi, pēc būtības tu uz pirmo randiņu atnāci nevis iepazīties, bet meklēt bezmaksas kouču, palīgu un sponsoru vienā personā. Zem skaista “sevis meklējumu” iepakojuma.
Māris pavēra muti, bet skaņu neizdvesa. Viņa seja sāka lēnām mainīt krāsu.
– Un zini, kas mani visvairāk “iedvesmo”? – Sintija ieturēja teatrālu pauzi, izbaudot mirkli. – Tā ir tava automašīna. Tas jaudīgais apvidus auto, ar kuru tu atbrauci un kuru tu ar tādu lepnumu novietoji pašā redzamākajā vietā pie ieejas. Dārgs, skaists. Un es nez kāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka degvielu tajā liet, mainīt eļļu un maksāt par apdrošināšanu negrasies tu, kamēr “meklēsi sevi”. Tas pēc tavas shēmas arī gulstas uz tās pašas “iedvesmojošās dabas” pleciem. Pareizi?
Viņš klusēja, iespiedies krēsla atzveltnē. Viss viņa patoss sašķīda pret viņas ledaino, nevainojamo loģiku.
– Tāpēc te būs mana atbilde, Māri, – Sintija pastiepās pēc somiņas un nolika uz galda precīzi pusi summas par savu zupu un ūdeni. – Es nevēlos barot tavu dzelzs draugu, kamēr tu kārtējo reizi “meklē sevi”. Man pietiek ar saviem zirgspēkiem – manā mašīnā, kuru es pati nopirku, un manā dzīvē, kuru es būvēju pati. Un sievišķo enerģiju es dodu priekšroku tērēt sev, nevis ieguldīt apšaubāmā projektā, ko piedāvā vīrietis, kurš trīsdesmit piecos gados tā arī nav iemācījies uzpildīt savu dzīvi. Visu labu. Un veiksmi meklējumos… vismaz pašapkalpošanās DUS.
Viņa piecēlās, negaidot atbildi, un izgāja no restorāna, atstājot viņu vienu ar neizdzerto glāzi, auksto zupu un nežēlīgu, nepanesamu skaidrību, kas viņu pārņēma pilnībā. Sintija gāja pa vēso vakara pilsētu, un viņu nepriecēja šī mazā uzvara. Viņu skumdināja vienkārša doma: cik daudz šādu “Māru” staigā apkārt, patiesi ticot, ka pasaule un it īpaši sievietes joprojām ir viņiem parādā tikai par viņu klātbūtni vien.
Atbalss un jaunais sākums
Sintija gāja gar pilsētas kanālu, ļaujot vēsajam vējam izpūst no prāta restorāna salkanā gaisa un Māra nogurdinošās pašpārliecinātības paliekas. Viņa neizjuta triumfu – drīzāk dīvainu tukšumu, ko rada saskarsme ar tukšiem cilvēkiem. Viņa izvilka telefonu, lai pasūtītu taksometru, taču pēdējā brīdī pārdomāja. Nē, viņai vajadzēja kustību. Viņa aizgāja līdz savai mašīnai – elegantam, tumši pelēkam vācu auto, kas klusi iemirdzējās ielas lukturu gaismā.
Atslēdzot durvis, viņa uz mirkli uzlika roku uz vēsā dzinēja pārsega. “Man pietiek ar saviem zirgspēkiem,” viņa pati sev pusčukstus atgādināja un pasmaidīja. Šoreiz smaids bija īsts. Nākamajā rītā Sintija ieradās darbā nedaudz agrāk. Viņas nodaļa gatavojās lielam iepirkumu konkursam, un gaisā virmoja patīkams satraukums. Kad viņa gāja cauri recepcijai, viņu apturēja administratore:
– Sintija, tevi gaida kungs. Viņš teica, ka esat tikušies vakar, bet viņam esot palicis kas nepabeigts.
Sintijas sirds uz mirkli sastinga. Vai tiešām Māris? Vai tiešām viņš ieradīsies viņas darbavietā, lai turpinātu savu “enerģētisko meklējumu” sāgu? Viņa dziļi ieelpoja, sagatavojot savu asāko argumentu arsenālu, un iegāja sapulču telpā. Tur pie loga stāvēja vīrietis. Viņš nebija Māris. Viņš bija vecāks, ar sirmiem deniņiem un ļoti taisnu muguru. Kad viņš pagriezās, Sintija atpazina sejas vaibstus, ko bija redzējusi vakar vakarā, tikai bez tās vārgās nespējas un augstprātības. Tas bija Māra tēvs.
– Es atvainojos par šo pārdrošo vizīti, – vīrietis teica, viņa balss bija zema un autoritatīva. – Es vakariņoju tajā pašā restorānā, tikai dažus galdiņus tālāk. Mans dēls mani nepamanīja, viņš bija pārāk aizņemts ar… savu tēlu.
Sintija apmulsa.
– Jūs dzirdējāt mūsu sarunu?
– Tikai beigas. To daļu par “pašapkalpošanās DUS”, – viņa lūpu kaktiņos parādījās vājš smaids. – Esmu mēģinājis viņam to iemācīt gadiem ilgi, bet dažreiz svešinieka ledaina loģika nostrādā labāk nekā tēva dusmas. Vakar, kad jūs aizgājāt, viņš pirmo reizi izskatījās nevis apvainojies, bet patiesi satriekts. Varbūt pat par kaut ko aizdomājies.
Viņš nolika uz galda vizītkarti.
– Es neesmu šeit, lai viņu aizstāvētu. Tieši otrādi. Manam uzņēmumam vajag jaunu stratēģisko vadītāju – kādu, kurš saprot, ko nozīmē pašam būvēt savu dzīvi un kurš negaida “iedvesmojošu enerģiju” no citiem, bet rada to pats. Ja jūs kādreiz domājat par karjeras maiņu, es būtu pagodināts par sarunu.
Kad vīrietis aizgāja, Sintija palika stāvot ar vizītkarti rokās. Viņa piegāja pie loga un redzēja, kā Māra tēvs iekāpj savā auto un aizbrauc. Viņa juta, kā vakarvakara nogurums izgaist, dodot vietu jaunai, dzidrai enerģijai. Viņa zināja, ka nepieņems šo piedāvājumu – viņai patika tas, ko viņa bija radījusi pati saviem spēkiem. Taču apziņa, ka viņas mugurkauls ir pamanīts pat cauri restorāna pieklusinātajai gaismai, bija labākais deserts, ko viņa jebkad bija baudījusi.
