Nē, viņai vajadzēja kustību. Viņa aizgāja līdz savai mašīnai – elegantam, tumši pelēkam vācu auto, kas klusi iemirdzējās ielas lukturu gaismā.
Atslēdzot durvis, viņa uz mirkli uzlika roku uz vēsā dzinēja pārsega. “Man pietiek ar saviem zirgspēkiem,” viņa pati sev pusčukstus atgādināja un pasmaidīja. Šoreiz smaids bija īsts. Nākamajā rītā Sintija ieradās darbā nedaudz agrāk. Viņas nodaļa gatavojās lielam iepirkumu konkursam, un gaisā virmoja patīkams satraukums. Kad viņa gāja cauri recepcijai, viņu apturēja administratore:
– Sintija, tevi gaida kungs. Viņš teica, ka esat tikušies vakar, bet viņam esot palicis kas nepabeigts.
Sintijas sirds uz mirkli sastinga. Vai tiešām Māris? Vai tiešām viņš ieradīsies viņas darbavietā, lai turpinātu savu “enerģētisko meklējumu” sāgu? Viņa dziļi ieelpoja, sagatavojot savu asāko argumentu arsenālu, un iegāja sapulču telpā. Tur pie loga stāvēja vīrietis. Viņš nebija Māris. Viņš bija vecāks, ar sirmiem deniņiem un ļoti taisnu muguru. Kad viņš pagriezās, Sintija atpazina sejas vaibstus, ko bija redzējusi vakar vakarā, tikai bez tās vārgās nespējas un augstprātības. Tas bija Māra tēvs.
– Es atvainojos par šo pārdrošo vizīti, – vīrietis teica, viņa balss bija zema un autoritatīva. – Es vakariņoju tajā pašā restorānā, tikai dažus galdiņus tālāk. Mans dēls mani nepamanīja, viņš bija pārāk aizņemts ar… savu tēlu.
Sintija apmulsa.
– Jūs dzirdējāt mūsu sarunu?
– Tikai beigas. To daļu par “pašapkalpošanās DUS”, – viņa lūpu kaktiņos parādījās vājš smaids. – Esmu mēģinājis viņam to iemācīt gadiem ilgi, bet dažreiz svešinieka ledaina loģika nostrādā labāk nekā tēva dusmas. Vakar, kad jūs aizgājāt, viņš pirmo reizi izskatījās nevis apvainojies, bet patiesi satriekts. Varbūt pat par kaut ko aizdomājies.
Viņš nolika uz galda vizītkarti.
– Es neesmu šeit, lai viņu aizstāvētu. Tieši otrādi. Manam uzņēmumam vajag jaunu stratēģisko vadītāju – kādu, kurš saprot, ko nozīmē pašam būvēt savu dzīvi un kurš negaida “iedvesmojošu enerģiju” no citiem, bet rada to pats. Ja jūs kādreiz domājat par karjeras maiņu, es būtu pagodināts par sarunu.
Kad vīrietis aizgāja, Sintija palika stāvot ar vizītkarti rokās. Viņa piegāja pie loga un redzēja, kā Māra tēvs iekāpj savā auto un aizbrauc. Viņa juta, kā vakarvakara nogurums izgaist, dodot vietu jaunai, dzidrai enerģijai. Viņa zināja, ka nepieņems šo piedāvājumu – viņai patika tas, ko viņa bija radījusi pati saviem spēkiem. Taču apziņa, ka viņas mugurkauls ir pamanīts pat cauri restorāna pieklusinātajai gaismai, bija labākais deserts, ko viņa jebkad bija baudījusi.
