Lūzuma brīdis pienāca, kad Elīna satika savu pirmo mīlestību. Andrejs bija pusgadu vecāks, mācījās paralēlajā klasē. Viņi satikās nejauši lielveikalā – viņš palīdzēja aiznest smagos maisiņus līdz mašīnai.
Foto: Pixabay
– Tu nemaz neesi mainījusies, – viņš pasmaidīja.
– Muldētājs, pat nesarksti, – viņa atteica, bet iekšā kaut kādu emociju varēja sajust, kaut ko patīkamu. Dzirdēt komplimentu vienmēr ir patīkami, lai vai cik tev gadu.
Viņi apmainījās telefona numuriem. Sākumā tikai sarakstījās, atcerējās skolas gadus. Tad satikās uz kafiju. Andrejs bija viens, bērni pieauguši, dzīvoja atsevišķi. Viņš strādāja kā arhitekts, daudz ceļoja darba dēļ.
– Braucam ar mani uz Igauniju uz nedēļas nogalē, – viņš piedāvāja pēc trešās tikšanās. – Vienkārši kā draugi. Parādīšu savu projektu.
Elīna atteicās. Viņa nevarēja. Vīrs, ģimene, pienākumi. Bet doma par braucienu nelika mieru.
– Viktor, es gribu uz Igauniju nedēļas nogalē. Ar draudzeni, – viņa teica vakarā.
– Ar kādu vēl draudzeni? – vīrs pacēla acis no planšetes, kurā lasīja ziņas.
– Ar Marinu. Viņa jau sen aicina.
– Un ko tev tur vajag? Naudu iztērēt?
– Vienkārši atpūsties, mainīt vidi.
– Tavā vecumā jau ir par vēlu uzvesties kā pusaudzim, – Viktors noraidoši atbildēja un atkal iegrima ziņās.
“Tavā vecumā.” Atkal šī frāze. It kā viņai būtu astoņdesmit, nevis četrdesmit seši. It kā viņai nebūtu tiesību uz savām vēlmēm.
– Zini ko, – sieviete klusi sacīja. – Es braukšu. Gribi tu to vai ne.
Vīrs paskatījās uz viņu izbrīnīts. Divdesmit laulības gadu laikā viņa reti viņam iebilda.
– Kā gribi, – viņš paraustīja plecus. – Tikai daudz naudas netērē. Vajag vannas istabai remontu.
Igaunija viņu sagaidīja ar lietu. Andrejs gaidīja uz perona ar lietussargu un puķēm.
– Tu tomēr atbrauci, – viņš pasmaidīja.
25 laulības gados man bijuši vairāk nekā 10 citi vīrieši: 45 gadīgas sievietes atzīšanās
Divas dienas aizritēja kā viens mirklis. Viņi pastaigājās pa pilsētu, iegriezās mazajos kafejnīcās, runāja par visu iespējamo. Elīna jutās jauna, iekārojama, interesanta. Andrejs viņu klausījās, uzdeva jautājumus, smējās par viņas jokiem. Viņa neatcerējās, kad Viktors pēdējo reizi bija interesējies par viņas domām vai smējies kopā ar viņu.
Pēdējā vakarā viņi stāvēja pie upes krasta. Andrejs paņēma viņu aiz rokas.
– Elīna, es zinu, ka tev ir ģimene. Bet es nespēju beigt par tevi domāt. Varbūt mums vajadzētu… Viņa neļāva viņam pabeigt, izvilka roku.
– Nē, nevajag. Es esmu precējusies. Man ir dēls.
– Pieaudzis dēls, kurš dzīvo savu dzīvi. Un vīrs, kurš tevi nenovērtē.
– Tu nepazīsti manu vīru.
– Es redzu tevi. Redzu, kā tu uzplauki šo divu dienu laikā. Kad tu atbrauci, tev bija nodzisis skatiens.
Elīna klusēja. Viņa zināja – viņam ir taisnība. Blakus Viktoram viņa jutās kā sieviete gados. Blakus Andrejam – kā sieviete pašos pilnzieeda gados.
Foto: Pixabay
Kad viņa atgriezās mājās, viņa atklāja, ka vīrs pat nebija pamanījis viņas prombūtni. Viņš sēdēja tajā pašā krēslā, tajā pašā pozā, ar to pašu planšeti.
– Kā tev gāja? – viņš bez īpašas intereses jautāja.
– Labi, – viņa īsi atbildēja.
– Vakariņas ir?
Elīna ilgi skatījās uz vīru. Pirms divdesmit gadiem viņa bija pārliecināta, ka izdara pareizo izvēli. Ka mīlestība ir vissvarīgākā. Ka vecumam nav nozīmes.
Lasi vēl: Bils Geits atklāj ko domā par mākslīgo intelektu un ko tas mums kā sabiedrībai var nodarīt
– Nē, – viņa teica. – Vakariņu nav. Un arī manis drīz te nebūs. Viktors beidzot pacēla acis no planšetes un paskatījās uz sievu.
– Ko tu runā?
– Es aizeju no tevis. Es vēl gribu dzīvot, nevis vienkārši novecot.
Viņš pasmējās.
– Un kur tu iesi? Pie kā? Tu domā, kādam esi vajadzīga savā vecumā?
– Nezinu. Bet es zinu, ka negribu pavadīt atlikušo dzīvi ar cilvēku, kurš jau sevi “norakstījis”.
Elīna salasīja mantas un aizgāja. Viņa īrēja mazu dzīvokli pie darba. Andrejs zvanīja, aicināja satikties, bet viņa atteicās. Viņai vispirms bija jātiek skaidrībā pašai ar sevi. Pēc pusgada Viktoram kaut kas notika un Kārlis piezvanīja mātei:
– Mamma, tētim tevi vajag. Viņš tevi sauc.
Viņa atbrauca.
– Tu atgriezīsies? – viņš vaicāja vāji.
– Nē. Es neatgriezīšos, – Elīna klusi atbildēja. – Mums jāšķiras un jāsadala īpašums.
Viņa viņu apciemoja, nesa ēdienu, visu ko vien vajadzēja. Bet, kad viņš atgriezās mājās, viņa atgriezās savā īrēto dzīvokli. Dēls viņu nesaprata. Draudzenes čaloja aiz muguras. Un bijusī Viktora sieva, kuru Elīna nejauši satika, tikai pasmaidīja:
– Dzīve tomēr visu nolika savās vietās.
Pagāja vēl daži mēneši. Elīna dzīvoja viena, strādāja, dažreiz satikās ar dēlu. Andrejs zvanīja arvien retāk, tad vispār pārstāja. Draudzenes sākumā atbalstīja, bet ar laiku katra iegrima savās rūpēs. Vienatne kļuva par viņas pastāvīgo pavadoni.
Vakara stundās viņa sēdēja viena virtuvē, skatījās uz telefonu, gaidīja kādu zvanu, kura nebija. Viņa atcerējās Viktoru – viņa īgnumu, ieradumus, pat viņa krākšanu, kas agrāk tik ļoti kaitināja. Tagad tas viss šķita kā daļa no bijušās, lai arī neideālās, tomēr dzīves.
Bet viņa saprata: atpakaļceļa nav. Brīvība izrādījās ne tik salda, kā bija sapņojusies. Viktors vairs nezvanīja, dēls bija attālinājies, bet Andrejs – tikai atmiņa par īslaicīgu cerību.
Palika tikai viņa pati – ar savām kļūdām, domām un tukšu dzīvokli. Tajā brīdī Elīna sajutās patiešām sena…jā sena, ne tādā kā jūs gribējāt dzirdēt.
