Man ir četrdesmit septiņi gadi. Pirms sešiem gadiem oficiāli pieliku punktu savai laulībai, un kopš tā laika mana dzīve ir ieguvusi pavisam citu ritmu.
Man ir divi jau pieauguši bērni, kuri sāk veidot savas dzīves, stabils grāmatvedes darbs pašvaldības iestādē un savs divistabu dzīvoklis, kuru lēnām un rūpīgi esmu iekārtojusi tieši tā, kā vienmēr esmu vēlējusies.
Raugoties no malas, varētu teikt, ka dzīve ir izdevusies un tajā valda miers. Tomēr ir viena joma, kas man joprojām liekas kā neatklāta un reizēm visai bīstama teritorija – tie ir randiņi šajā vecumā.
Tas ir mazliet līdzīgi kā pēc ilga pārtraukuma atkal mēģināt slidot: prāts atceras kustības, bet kājas trīc, un ledus šķiet daudz cietāks nekā tad, kad tev bija divdesmit.
Pirms pāris mēnešiem manā ikdienā ienāca Dairis. Viņš man uzrakstīja kādā no tiem vakariem, kad ārā valdīja pamatīgs ziemas sals un gribējās tikai ieritināties siltā pleedā ar grāmatu. Mūsu sarakste sākās pavisam vienkārši un, jāsaka, pat patīkami.
Dairis pastāstīja, ka ir dzirdējis par mani labas lietas no mūsu kopīgajiem paziņām un jau kādu laiku esot vēlējies uzrunāt. Viņam ir piecdesmit gadi, viņš strādā par mežsaimniecības speciālistu un sarunās šķita nosvērts, inteliģents un dzīvē pieredzējis vīrietis.
Viņš nelietoja salkanas frāzes un neuzdeva dīvainus jautājumus, kas manā vecumā jau ir liels pluss. Pēc pāris nedēļu sarakstes viņš mani uzaicināja uz vakariņām kādā no mājīgajiem Cēsu restorāniem.
Es piekritu. Cēsis ziemā ir pasakaini skaistas, un doma par jauku vakaru labā kompānijā pie siltas tējas un garda ēdiena šķita tieši tas, kas man vajadzīgs.
Tomēr burtiski pāris stundas pirms mūsu norunātās tikšanās, kad es jau biju sākusi domāt, kuru šalli pieskaņot mētelim, telefonā ienāca paziņojums. Tā bija ziņa no Daira:
“Gunta, starp citu, es parasti pirmajā tikšanās reizē rēķinu maksāju uz pusēm. Tikai gribu, lai tu to zini jau iepriekš, lai nav nekādu pārsteigumu. Uzskatu, ka tā ir taisnīgi pret abiem.”
Es apstājos pašā virtuves vidū ar vēl kūpošu tējas krūzi rokā un vienkārši skatījos telefonā. Pārlasīju saņemto ziņu trīs, četras reizes pēc kārtas, mēģinot saprast, vai tiešām esmu izlasījusi pareizi.
Tajā mirklī manī uzvirmoja vesels emociju kokteilis – sākot no viegla smīna par viņa negaidīto tiešumu līdz pat tādai dīvainai nepatikas sajūtai, ko pati sev sākumā nemaz nevarēju loģiski izskaidrot.
Tas nepavisam nebija jautājums par tiem divdesmit vai trīsdesmit eiro, ko restorānā maksātu mana pasūtītā porcija un dzēriens. Tas bija par kaut ko pavisam citu, par pašu attieksmi un to, kā šī situācija vispār tika pasniegta vēl pirms mūsu pirmās satikšanās.
Draudzeņu “padomdevēju koris” un dažādie skatpunkti
Jūtoties nedaudz izsista no līdzsvara, es nolēmu padalīties ar šo ziņu savā draudzeņu grupā. Mums ir tāda maza, uzticama kopiena, kurā esam četras. Pirmā atbildēja Inese. Viņa jau gadiem dzīvo viena un ir kļuvusi par pārliecinātu neatkarības aizstāvi.
— Gunta, nu un kas tur liels? — viņa rakstīja. — Man šķiet pat forši, ka viņš brīdina. Vismaz zini, pie kā esi. Tu taču pati vari sev atļauties vakariņas, vai ne? Tev nav vajadzīgs sponsors.
— Inese, te nav runa par sponsoru, — es mēģināju skaidrot. — Viņš taču mani uzaicināja! Tas ir viņa ierosinājums satikties.
— Un? — Inese neatlaidās. — Tu esi moderna sieviete. Tas ir tikai rēķins, nevis laulības līgums.
Nākamā pieslēdzās Baiba. Viņa nupat bija piedzīvojusi vilšanos attiecībās un viņas viedoklis bija daudz asāks.
— Ej, protams, bet tikai sargā savu maciņu. Sākumā uz pusēm būs vakariņas, pēc tam viņš prasīs, lai tu uz pusēm lej degvielu viņa mašīnā, un beigās attapsies, ka tu pērc visus produktus mājai, kamēr viņš “taupa”.
Šādi “godīgie” parasti ir tie lielākie skopuļi dzīvē.
Pēdējā savu vārdu teica Sandra, kura Dairi zināja caur attāliem radiem. Viņas ziņa bija visvairāk mierinoša, bet arī lika aizdomāties.
— Dairis ir labs cilvēks, tiešām. Bet viņam pirms pāris gadiem bija ļoti rūgta pieredze. Viņš satikās ar kādu dāmu, kura burtiski izmantoja viņu kā pastaigu maku – pasūtīja dārgākos vīnus, gāja uz spa procedūrām par viņa naudu un pēc tam vienkārši pazuda.
Viņš laikam ir traumēts un tagad cenšas sevi pasargāt no šādas situācijas atkārtošanās.
Es noliku telefonu malā un piegāju pie loga. Ārā lēnām sniga lielas, pūkainas sniega pārslas, un Cēsu ielas lukturu gaismā izskatījās pēc pasakas. Es domāju par to, ka mēs visi savā vecumā nēsājam līdzi neredzamas somas, kas pilnas ar iepriekšējo attiecību akmeņiem. Bet vai tas ir iemesls, lai jau pie pirmajiem soļiem uzliktu barjeru?
Ko tas nozīmē manā uztverē
Es gribu paskaidrot, kāpēc šī viena ziņa man bija tik svarīga. Tā nebija ne apvainošanās, ne alkatība. Manā pasaules uztverē pirmais randiņš ir kā rituāls, kā skaists ievads grāmatai.
Kad vīrietis uzaicina sievieti uz restorānu, rēķina apmaksa nav darījums. Tas ir uzmanības žests. Tas ir veids, kā pateikt: “Es novērtēju to, ka tu veltīji laiku, saposies un atnāci uz tikšanos ar mani.” Tas ir līdzīgi kā atvērt durvis vai pasniegt ziedu.
Ja mēs sēžam ar draugiem krogā pēc darba, rēķina dalīšana uz pusēm ir pašsaprotama lieta. Bet randiņš – tā tomēr ir cita enerģija. Vai tiešām esmu palikusi tik vecmodīga? Varbūt mūsdienu pasaule tiešām ir mainījusies un es esmu aizķērusies pagātnē?
Man ir četrdesmit septiņi gadi. Es negaidu, ka kāds mani uzturēs vai pirks dārgas dāvanas. Es lieliski zinu naudas vērtību un to, cik grūti tā nāk.
Bet šī “rēķina dalīšana” pirmajā mirklī man radīja sajūtu, ka mēs slēdzam biznesa darījumu, nevis mēģinām atrast dvēselisku saikni. Tajā brīdī es jutu, ka pazūd tā mazā maģija un gaidīšanas prieks.
Tomēr es nolēmu, ka nevaru spriest par cilvēku tikai pēc vienas īsziņas. Manī uzvarēja ziņkāre un vēlme saprast – vai aiz šī šķietamā aprēķina slēpjas kas vairāk? Vai varbūt Sandra tiešām ir taisnība un tās ir tikai viņa bailes?
Jaunās paaudzes skatījums bez filtriem
Pirms doties prom, es iegriezos istabā pie sava dēla Arvja. Viņam ir divdesmit pieci, viņš strādā IT jomā un uz dzīvi raugās ļoti tieši.
— Arvi, kā tu domā, vai tas ir normāli, ka vīrietis pirms randiņa paziņo, ka maksāsim katrs par sevi? — es pajautāju.
Dēls uz mirkli pacēla acis no datora.
— Mammu, tas ir pavisam godīgi. Nevienam nekas nav jādāvina vai jāapmaksā tikai tāpēc vien, ka otrs ir piekritis atnākt uz tikšanos. Bet… — viņš uz brīdi apstājās, it kā piemeklējot precīzākus vārdus. — Ja viņš to pasaka tik uzkrītoši un tik savlaicīgi pirms tikšanās, tas izklausās pēc tādas kā iepriekš ieņemtas aizsardzības pozīcijas.
Viņš droši vien baidās no sliktas iepriekšējās pieredzes un tāpēc cenšas izvairīties no situācijas, kurā viņu varētu vienkārši nepatiesi izmantot vai radīt viņam liekus izdevumus.
— Bet vai tas nebojā visu noskaņu?
— Bojā gan, — viņš piekrita. — Bet tu ej un paskaties. Varbūt viņš dzīvē ir foršāks nekā ziņās.
Es pasmaidīju, uzvilku savu siltāko mēteli un devos uz pilsētas centru. Gaisa temperatūra bija nokritusies līdz mīnus desmit grādiem, un sniegs zem kājām patīkami gurkstēja.
Saruna pie vakariņu galda
Es restorānā ierados precīzi norunātajā laikā. Restorāns bija tieši tāds, kādu es mīlu – kluss, ar svecēm uz galdiem un senatnīgu mūra sienu elpu. Dairis jau mani gaidīja. Viņš bija piecēlies kājās, kad es tuvojos, un viņa acīs es redzēju patiesu prieku, nevis aukstu aprēķinu.
Mēs pasūtījām ēdienu – es izvēlējos lasi ar dārzeņiem un tēju, viņš – kaut ko sātīgāku. Saruna sākās lēni, bet jau pēc pirmajām desmit minūtēm mēs smējāmies par kopīgiem paziņām un skolas laiku atmiņām. Dairis izrādījās daudz siltāks un patīkamāks cilvēks, nekā es biju iztēlojusies pēc tās sausās īsziņas.
Kādā brīdī, kad mēs jau baudījām desertu, es nolēmu pajautāt tieši:
— Dairi, kāpēc tu man uzrakstīji par to rēķinu? Tas mani nedaudz pārsteidza.
Viņš nolika dakšiņu, nedaudz nosarka un nopūtās.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā pagāja mūsu vakars Cēsu restorānā un kāpēc rēķina apmaksa beigās izvērtās par vismazāk svarīgo notikumu
