— Gunta, piedod man par to. Es zināju, ka tas izklausīsies slikti. Bet man pirms gada bija situācija, kas mani pamatīgi pārsteidza. Es satikos ar sievieti, kura burtiski katrā randiņā demonstratīvi izvēlējās dārgāko, kas bija pieejams, un tad vēl palūdza nopirkt viņai ēdienu līdzņemšanai bērniem.
Kad es vienreiz ieminējos par dalītu rēķinu, viņa sarīkoja scēnu pa visu restorānu. Pēc tā es nolēmu, ka labāk pateikt uzreiz, lai saprastu, vai sieviete nāk uz randiņu pie manis vai pie mana maka.
Es viņu uzmanīgi klausījos.
— Bet tu taču saproti, ka tādā veidā tu sodi nākamo cilvēku par iepriekšējā kļūdām? — es mierīgi pajautāju.
Viņš vērīgi paskatījās uz mani un klusi atbildēja:
— Jā, es to sapratu tieši tajā brīdī, kad ieraudzīju tevi ienākam pa durvīm. Es sapratu, ka esmu rīkojies muļķīgi un sūtījis nepareizu signālu.
Kad atnesa rēķinu
Vakara noslēgumā, kad viesmīlis atnesa rēķinu, gaisā uz mirkli iestājās pauze. Tas rēķins kopā ar tēju un desertu bija aptuveni 65 eiro. Es jau sniedzos pēc savas somiņas, bet Dairis mani apturēja ar roku.
— Nē, Gunta. Lūdzu, ļauj man šovakar parūpēties par šo. Es gribu izlabot savu pirmo iespaidu. Šovakar es neesmu “meža speciālists, kurš dalīs visu uz pusēm”, bet gan vīrietis, kuram bija patiess prieks pavadīt laiku ar tik brīnišķīgu sievieti.
Es iebildu, ka viņš taču gribēja godīgi, bet viņš tikai pasmaidīja:
— Godīgi ir tad, kad cilvēks var atzīt, ka ir kļūdījies savā rīcībā. Šī vakara saruna man bija vērta daudz vairāk nekā šis skaitlis uz papīra.
Mēs vēl ilgi gājām pa piesnigušajām Cēsu ielām, runājot par visu un neko. Gaiss bija dzestrs, bet man bija silti.
Mans secinājums par randiņiem pēc četrdesmit
Šis vakars man iemācīja kaut ko ļoti svarīgu. Mēs, pieaugušie cilvēki, mēdzam apaugt ar aizsargslāņiem kā koki ar mizu. Mēs baidāmies, ka mūs izmantos, ka mūs atraidīs vai ka mēs izskatīsimies vāji. Un dažreiz mēs šīs bailes ietērpjam tādā kā “godīguma” vai “racionālisma” mērcē.
Daira rīcība ar ziņu bija viņa vājuma, nevis skopuma izpausme. Un mana reakcija – aizvainojums – arī bija manas bailes tikt nenovērtētai. Patiesībā, kad divi cilvēki apsēžas viens otram pretī un sāk runāt no sirds, visas šīs materiālās detaļas paliek fonā.
Es esmu priecīga, ka neatsacījos no šī randiņa tikai aizspriedumu dēļ. Šis stāsts man atgādināja, ka aiz katras dīvainas rīcības slēpjas kāds stāsts vai pieredze. Mums tikai vajag nedaudz vairāk pacietības un drosmes tos atklāt.
Ko jūs domājat? Vai vīrieša ziņa par dalītu rēķinu būtu jums “pēdējais piliens”, vai tomēr dotu iespēju satikties? Vai tiešām mūsdienās vīrietim joprojām ir obligāti jāmaksā par pirmajām vakariņām, lai radītu labu iespaidu?
