Man ir 48, 7 mēnešus satikos ar sievieti, kas strādā par auklīti bērnu dārzā; sapratu, ka šāds "tips" nav priekš manis

Kad tev ir pāri četrdesmit un tu jau ne pirmo gadu esi viens, galvā pamazām nostiprinās šāda formula: Man vairs nevajag neko pārdabisku, tikai cilvēku sev blakus

“Man vairs nevajag neko pārdabisku, tikai vajadzētu sev blakus – normālu cilvēku. Ne meiteni ar dīvainībām, ne sievieti-svētkus, kura deg divas dienas un pēc tam pazūd uz mēnesi. Man vajag vienkāršību.” Lūk, šis vārds – “vienkāršība” – ir kļuvis par tādu kā iekšējo orientieri. Es sāku meklēt nevis “wow”, nevis “efektīgu”, bet “normālu”. Tādu, kurai ir darbs, stabilitāte, paredzams raksturs, pamatvērtības dzīvē un, vēlams, pilnīgs drāmas trūkums.

Valda bija tieši tāda. Es to nesapratu uzreiz. Mēs iepazināmies draugu vasarnīcā, kur es biju nonācis gandrīz nejauši. Viņa ieradās ar māsasmeitu – pieticīga, mierīga, bez kosmētikas, vienkāršā kleitā un ar maigu smaidu. Tādas parasti nepamana uz visu šo dzīvespriecīgo, spožo, skanīgo sieviešu fona, kurām balsī vienmēr dejo pārliecība. Bet Valdā bija kaut kāds… pareizs klusums. Viņa nepārtrauca, nemēģināja būt uzmanības centrā, nemeta skatienus pār plecu.

Vienkārši sēdēja, ēda ķiršus un klusi stāstīja, ka strādā par aukli bērnudārzā, mīl bērnus, un brīvdienās labprāt brauc pie upes. Kad tu dzirdi tādu runu no sievietes, kurai aiz muguras ir ne viens vien gads, tu gandrīz automātiski domā: lūk, normāla. Bez iedomām, bez pārlieku lielām ambīcijām, bez “esmu zvaigzne” tēla. Viņa neizlikās ne par vienu. Un tas uzpirka.

Mēs sākām sarunāties tikai uz vakaru. Valda klausījās uzmanīgi, māja ar galvu, nepārtrauca un gandrīz neuzdeva jautājumus – nevis vienaldzības dēļ, bet, visticamāk, tāpēc, ka nevēlējās līst svešā telpā. Viņu neinteresēja mana karjera, viņa neprecizēja, ar ko es braucu un cik pelnu. Viņā bija kaut kas bezgala vienkāršs un cilvēciski… tīrs.

Tas, iespējams, izklausās naivi, bet tajā vakarā es pieķēru sevi pie domas: tik mierīgi es nebiju juties jau sen. Ne satraukti, ne iedvesmoti – bet tieši mierīgi. It kā pirmo reizi ilgu laiku mans iekšējais saspīlējums – tas, kas nepameta mani ne pēc pagātnes notikumiem, ne pēc darba, ne pēc vētrainiem randiņiem – sāka atkāpties. Un es nodomāju: varbūt tas arī ir tas īstais? Ne trakulības, ne aptumsums, ne uguns – bet pieņemšana un līdzsvars?

Pēc nedēļas mēs devāmies pastaigā parkā. Viņas ritms bija lēns. Bez pretenzijām, bez steigas. Mēs sēdējām uz soliņa, skatījāmies, kā spēlējas bērni, un vienkārši klusējām. Šis klusums nebija neveikls. Tas bija… kā veca mūzika, kas nav jāieslēdz, lai zinātu to no galvas. Mēs sākām tikties. Viņa nezvanīja pirmā. Nekad nerakstīja, ja nebija iemesla. Bet, ja es piedāvāju satikties – vienmēr atrada laiku.

Viņa nebakstīja, nerīkoja pārbaudes, neradīja scēnas. Viņu varēja neredzēt divas dienas – un viņa tik un tā tevi sagaidīja ar siltu smaidu, it kā tu nebūtu nokavējis, pazudis, nepārkāpis gaidas. Man tas patika. Ļoti. Es gandrīz jutu, kā iekšēji izelpoju, it kā blakus man būtu – nevis sieviete, bet mierīgs ezers, kurā var ieiet un nebaidīties noslīkt.

VIDEO:

Tieši tāpēc, kad pēc pāris mēnešiem viņa piedāvāja sākt dzīvot kopā – es gandrīz nešaubījos. Man šķita: nu, kas var noiet greizi? Mēs esam pieauguši. Mums nav jāspēlē spēles. Mēs abi esam bez skaļām prasībām. Viss ir vienkārši. Viss ir pareizi. Pirmās divas kopdzīves nedēļas pagāja tā, kā, iespējams, sapņo katrs noguris vīrietis pēc četrdesmit: bez pretenzijām, bez pretenzijām, bez “ko tu ar to domāji, kad teici…”.

Viņa nekontrolēja, nepārbaudīja telefonu, nerīkoja scēnas par nemazgātu krūzi vai vēlu ierašanos. Ja es aizkavējos, viņa vienkārši rakstīja: “Uzsildīšu ēdienu” vai “Uzlikšu tēju – kad tu nāksi?”. Nekā vairāk.

Lasi vēl: Draudzene Marta (49), tikās ar Andri (57), pēc tam uzzināju, ka viņa aizgāja, jo viņai kaitināja viena lieta ko viņš darīja naktī

Viņa bija neticami ērta sieviete. Šī vārda visvienkāršākajā, sadzīviskajā, klasiskajā nozīmē. Tā, kas netraucē, neprasa, neaizņem telpu sev. Viņa “neielauzās” manā zonā. Nevienu reizi neteica, kā man vajadzētu dzīvot, ko vilkt, ko ēst. Neieteica, nelaboja. Viņa vienkārši dzīvoja blakus. Klusu, neuzbāzīgi, laipni. Sākumā tas šķita kā īsta likteņa dāvana.

Es nācu mājās un jutu nevis kairinājumu, nevis pretošanos, bet spiediena trūkumu. Valda neprasīja sarunas. Necēla “smagās tēmas”. Neievilka bezjēdzīgās sarunās. Viņa bija kā maigs vakars: viņā bija daudz siltuma un neviena uzliesmojuma.

Bet… lūk, te sākas pats dīvainākais….

Ar laiku es sāku pieķert sevi pie domas, ka man trūkst… pretošanās. Ne konfliktu nozīmē. Bet – atskaņas. Pretviļņa. Atspulga. Kad es dalījos domās – par filmu, par grāmatu, par kādu ideju, viņa vienkārši pamāja ar galvu un teica:

— Nu jā, laikam. Bet es neesmu skatījusies. Vajadzēs apskatīties.

Un viss. Ne viedoklis. Ne reakcija. Ne interese. Vienkārši pieklājīga pieņemšana. Viņa, šķiet, tiešām nejuta vajadzību radīt nesaskaņas. Vai pat apspriest. Man bija dīvaini. Un nedaudz satraucoši. Es sāku stāstīt kaut ko, jau iepriekš zinot, ka tas neizraisīs nekādas emocijas. Tas netiks atbalstīts, netiks noraidīts. Tas vienkārši nokritīs uz grīdas kā vēstule, ko neviens neatvērs.

Sākumā es domāju: nu labi. Negrib taisīt problēmas – nevajag.

Bet pēc tam sāku pamanīt…es arvien biežāk nevēlos dalīties. Ne tāpēc, ka esmu piepūties. Bet tāpēc, ka neredzu jēgu. It kā tu mestu bumbu uz sāniem – un neviens to neķer.