Kad tev ir pāri četrdesmit un tu jau ne pirmo gadu esi viens, galvā pamazām nostiprinās šāda formula: Man vairs nevajag neko pārdabisku, tikai cilvēku sev blakus
“Man vairs nevajag neko pārdabisku, tikai vajadzētu sev blakus – normālu cilvēku. Ne meiteni ar dīvainībām, ne sievieti-svētkus, kura deg divas dienas un pēc tam pazūd uz mēnesi. Man vajag vienkāršību.” Lūk, šis vārds – “vienkāršība” – ir kļuvis par tādu kā iekšējo orientieri. Es sāku meklēt nevis “wow”, nevis “efektīgu”, bet “normālu”. Tādu, kurai ir darbs, stabilitāte, paredzams raksturs, pamatvērtības dzīvē un, vēlams, pilnīgs drāmas trūkums.
Valda bija tieši tāda. Es to nesapratu uzreiz. Mēs iepazināmies draugu vasarnīcā, kur es biju nonācis gandrīz nejauši. Viņa ieradās ar māsasmeitu – pieticīga, mierīga, bez kosmētikas, vienkāršā kleitā un ar maigu smaidu. Tādas parasti nepamana uz visu šo dzīvespriecīgo, spožo, skanīgo sieviešu fona, kurām balsī vienmēr dejo pārliecība. Bet Valdā bija kaut kāds… pareizs klusums. Viņa nepārtrauca, nemēģināja būt uzmanības centrā, nemeta skatienus pār plecu.
Vienkārši sēdēja, ēda ķiršus un klusi stāstīja, ka strādā par aukli bērnudārzā, mīl bērnus, un brīvdienās labprāt brauc pie upes. Kad tu dzirdi tādu runu no sievietes, kurai aiz muguras ir ne viens vien gads, tu gandrīz automātiski domā: lūk, normāla. Bez iedomām, bez pārlieku lielām ambīcijām, bez “esmu zvaigzne” tēla. Viņa neizlikās ne par vienu. Un tas uzpirka.
Mēs sākām sarunāties tikai uz vakaru. Valda klausījās uzmanīgi, māja ar galvu, nepārtrauca un gandrīz neuzdeva jautājumus – nevis vienaldzības dēļ, bet, visticamāk, tāpēc, ka nevēlējās līst svešā telpā. Viņu neinteresēja mana karjera, viņa neprecizēja, ar ko es braucu un cik pelnu. Viņā bija kaut kas bezgala vienkāršs un cilvēciski… tīrs.
Tas, iespējams, izklausās naivi, bet tajā vakarā es pieķēru sevi pie domas: tik mierīgi es nebiju juties jau sen. Ne satraukti, ne iedvesmoti – bet tieši mierīgi. It kā pirmo reizi ilgu laiku mans iekšējais saspīlējums – tas, kas nepameta mani ne pēc pagātnes notikumiem, ne pēc darba, ne pēc vētrainiem randiņiem – sāka atkāpties. Un es nodomāju: varbūt tas arī ir tas īstais? Ne trakulības, ne aptumsums, ne uguns – bet pieņemšana un līdzsvars?
Pēc nedēļas mēs devāmies pastaigā parkā. Viņas ritms bija lēns. Bez pretenzijām, bez steigas. Mēs sēdējām uz soliņa, skatījāmies, kā spēlējas bērni, un vienkārši klusējām. Šis klusums nebija neveikls. Tas bija… kā veca mūzika, kas nav jāieslēdz, lai zinātu to no galvas. Mēs sākām tikties. Viņa nezvanīja pirmā. Nekad nerakstīja, ja nebija iemesla. Bet, ja es piedāvāju satikties – vienmēr atrada laiku.
Viņa nebakstīja, nerīkoja pārbaudes, neradīja scēnas. Viņu varēja neredzēt divas dienas – un viņa tik un tā tevi sagaidīja ar siltu smaidu, it kā tu nebūtu nokavējis, pazudis, nepārkāpis gaidas. Man tas patika. Ļoti. Es gandrīz jutu, kā iekšēji izelpoju, it kā blakus man būtu – nevis sieviete, bet mierīgs ezers, kurā var ieiet un nebaidīties noslīkt.
Tieši tāpēc, kad pēc pāris mēnešiem viņa piedāvāja sākt dzīvot kopā – es gandrīz nešaubījos. Man šķita: nu, kas var noiet greizi? Mēs esam pieauguši. Mums nav jāspēlē spēles. Mēs abi esam bez skaļām prasībām. Viss ir vienkārši. Viss ir pareizi. Pirmās divas kopdzīves nedēļas pagāja tā, kā, iespējams, sapņo katrs noguris vīrietis pēc četrdesmit: bez pretenzijām, bez pretenzijām, bez “ko tu ar to domāji, kad teici…”.
Viņa nekontrolēja, nepārbaudīja telefonu, nerīkoja scēnas par nemazgātu krūzi vai vēlu ierašanos. Ja es aizkavējos, viņa vienkārši rakstīja: “Uzsildīšu ēdienu” vai “Uzlikšu tēju – kad tu nāksi?”. Nekā vairāk.
Viņa bija neticami ērta sieviete. Šī vārda visvienkāršākajā, sadzīviskajā, klasiskajā nozīmē. Tā, kas netraucē, neprasa, neaizņem telpu sev. Viņa “neielauzās” manā zonā. Nevienu reizi neteica, kā man vajadzētu dzīvot, ko vilkt, ko ēst. Neieteica, nelaboja. Viņa vienkārši dzīvoja blakus. Klusu, neuzbāzīgi, laipni. Sākumā tas šķita kā īsta likteņa dāvana.
Es nācu mājās un jutu nevis kairinājumu, nevis pretošanos, bet spiediena trūkumu. Valda neprasīja sarunas. Necēla “smagās tēmas”. Neievilka bezjēdzīgās sarunās. Viņa bija kā maigs vakars: viņā bija daudz siltuma un neviena uzliesmojuma.
Bet… lūk, te sākas pats dīvainākais….
Ar laiku es sāku pieķert sevi pie domas, ka man trūkst… pretošanās. Ne konfliktu nozīmē. Bet – atskaņas. Pretviļņa. Atspulga. Kad es dalījos domās – par filmu, par grāmatu, par kādu ideju, viņa vienkārši pamāja ar galvu un teica:
— Nu jā, laikam. Bet es neesmu skatījusies. Vajadzēs apskatīties.
Un viss. Ne viedoklis. Ne reakcija. Ne interese. Vienkārši pieklājīga pieņemšana. Viņa, šķiet, tiešām nejuta vajadzību radīt nesaskaņas. Vai pat apspriest. Man bija dīvaini. Un nedaudz satraucoši. Es sāku stāstīt kaut ko, jau iepriekš zinot, ka tas neizraisīs nekādas emocijas. Tas netiks atbalstīts, netiks noraidīts. Tas vienkārši nokritīs uz grīdas kā vēstule, ko neviens neatvērs.
Sākumā es domāju: nu labi. Negrib taisīt problēmas – nevajag.
Bet pēc tam sāku pamanīt: es arvien biežāk nevēlos dalīties. Ne tāpēc, ka esmu piepūties. Bet tāpēc, ka neredzu jēgu. It kā tu mestu bumbu uz sāniem – un neviens to neķer.
Viņa nezināja, kas ir Milans Kundera. Kādā brīdī es atgriezos no darba uzvilkts, gribēju atslābināties, un no sliekšņa teicu:
— Iedomājies, mūsu jaunais projekts ir tīrā “Nepanesamā esības vieglums”. Viss notiek, bet neviens nezina – kāpēc.
Viņa pasmaidīja un pamāja.
— Un kas tas ir? Filma?
Es, iespējams, tad pirmo reizi sapratu, ka mēs ar viņu dzīvojam dažādās pasaulēs. Un runa pat nav par Kunderu, ne par literatūru. Bet par to, ka es dzīvoju ar sievieti, kura nelasa, neinteresējas, nebrīnās. Viņas iekšējā karte ir bērnudārzs, māsas bērni, cenas “Topiņā” un vasarnīca. Tur nav vietas un pat intereses par to, kas ir aiz tām robežām. Viņai nav ambīciju – ne sociālu, ne personisku. Un agrāk es to uzskatīju par tikumu. Tagad – sāku just, ka aiz šīs vienkāršības slēpjas tukšums.
Es sāku klusēt. Viņa – nepamanīja. Mēs varējām vakariņot klusējot. Ne tāpēc, ka bija pretenzijas – bet tāpēc, ka nebija par ko runāt. Un viņa nejuta diskomfortu. Nekāds mēģinājums uzsākt sarunu, pat ne pārsteigums, kāpēc esmu kļuvis klusāks. Vienkārši – klusums. It kā tā tam būtu jābūt. Man šķita, ka es izzūdu. Lēnām. Bez drāmas. Bez katastrofām.
Vienkārši manis kļūst arvien mazāk šajā telpā. Es gāju uz darbu agrāk. Atgriezos vēlāk. Sēdēju telefonā. Atbildēju vienzilbīgi. Un arvien vairāk gribēju kaut kur iziet, izvēdināties, dzirdēt citu cilvēku.
Bet, kas pārsteidzoši, viņa pat tad neuzdeva nevienu jautājumu. Ne “Vai tu attālinies?”, ne “Vai tu esi noguris?”, ne “Vai viss ir kārtībā?”. Viņa vienkārši pieņēma visu. It kā tās nebūtu attiecības – bet dzīve blakus, bez tiesībām un vajadzības iejaukties. Laikam mēs visi kādā brīdī sev uzdodam jautājumu: “Vai es nepiekasos?”
Jo no malas – viss ir līdzeni. Tevi mīl. Tevi gaida. Tev ir mājas, vakariņas, mīksts spilvens un silts plecs blakus. Tu atnāc – un tevi sagaida. Ne ar pārmetumiem, ne ar pretenzijām, bet vienkārši ar laipnu skatienu un tējas tasi. Tā bija arī man. Katru rītu Valda cēlās pirmā. Klusi gatavoja brokastis. Netrokšņoja. Netraucēja. Es pamodos no kafijas smaržas, nevis no modinātāja. Un katru reizi – viena un tā pati doma: “Nu, ko tev vēl vajag?”
Bet aiz šīs domas vienmēr stāvēja cita – klusāka, bet precīzāka:
“Man nav slikti. Bet man arī nav labi. Man ir viss līdzeni. Pārāk līdzeni. Līdzeni līdz nejutīgumam.” Valda dzīvoja bezgalīgi pareizi. Viņa nepārkāpa robežas. Neuzspieda emocijas. Neprasīja uzmanību. Un, iespējams, tieši tāpēc es pārstāju justies īsts. Jo šajās attiecībās nebija konflikta – un nebija dzirksts.
Neviens “kāpēc”. Neviens “kādēļ”. Mēs varējām nodzīvot nedēļu, neizdzirdot nevienu svarīgu jautājumu. Viņa nejautāja, ko es jūtos. Neinteresējās, par ko es sapņoju. Nemēģināja saprast, kas mani aizskar, kas iedvesmo, kas kairina. Viņa vienkārši pieņēma. Visu. Jebkuru manu garastāvokli. Jebkuru manu klusēšanu. Jebkuru manu vienaldzību.
Un, ja sākumā tas šķita kā cieņa, tad vēlāk sāka izskatīties pēc vienaldzības pazemības aizsegā. Vienreiz es aizkavējos gandrīz līdz pusnaktij. Vienkārši sēdēju mašīnā pagalmā, klausījos radio, negribēju iet augšā. Kad beidzot iegāju – viņa jau gulēja gultā. Negulēja, bet izlikās, ka guļ. Es arī klusu apgūlos. Un pēkšņi sapratu: mēs abi izliekamies. Viņa – ka negaidīja. Es – ka viss ir kārtībā. Mēs netaisījām drāmu. Mēs vienkārši izšķīdām klusumā, it kā mēs nemaz nebūtu.
Nākamajā dienā es tomēr saņēmos uz sarunu
Ne ar pretenzijām. Vienkārši ar mēģinājumu izrunāt to, kas kaklā bija iestrēdzis jau sen.
— Valda, tu zini, es jūtos tā, it kā mēs dzīvotu blakus, bet ne kopā.
— Vai tad ir obligāti jākašķējas, lai justu, ka tu esi ar kādu kopā? — viņa jautāja, nevis ar pārmetumu, bet patiesi.
Lūk, šajā jautājumā bija visa viņa. Viņa patiešām uzskatīja, ka klusa līdzāspastāvēšana – tas arī ir harmonija. Ka, ja neviens nepaceļ balsi, tātad attiecības ir kārtībā. Bet es sapratu, ka tieši šī klusā piekrišana mūs atšķir. Jo tajā nav enerģijas, nav dzirksts, nav līdzdalības. Kad es liku mantas, viņa atkal klusēja. Viņa vienkārši stāvēja virtuves durvīs, skatījās, kā es lieku kreklus, un klusu turēja tējas tasi rokās.
— Es neapvainojos, — viņa teica. — Es vienkārši domāju, ka mums kopā ir mierīgi.
— Mierīgi – jā, — es atbildēju. — Bet man šajā mierā kļuva pārāk klusu iekšpusē.
Pagājuši jau vairāki mēneši, kopš es aizgāju. Mēs vairs nesazinājāmies. Neviena zvana. Nevienas ziņas. Valda pazuda no manas dzīves tāpat, kā tajā parādījās – maigi, bez trokšņa, neatstājot nekārtību. Dažreiz es par viņu domāju. Ne ar vainas sajūtu. Ne ar nožēlu. Drīzāk – ar cieņu un vieglām skumjām. Viņa bija laba sieviete. Silta. Uzticama. Ar laipnām acīm un zelta rokām. Tā, kas ir gatava rūpēties, neprasīt lieko, dzīvot “vienkārši”. Un tieši tajā – viņas būtība.
Bet ne mana. Tagad, kad viss ir aiz muguras, es varu precīzi teikt: Valda ir no tā sieviešu tipa, kuras sauc par “vienkāršām”. Viņa neiespringās uz tēliem. Neizlikās ne par vienu. Viņa vienkārši bija – pati. Strādāja par aukli, lasīja žurnālus, mīlēja klusumu, cepa pankūkas un zvanīja mammai katru vakaru. Viņai nebija Instagram, nebija karjeras ambīciju, nebija īpašu sapņu. Un es cienīju viņā šo mieru. Ilgi. Gandrīz līdz beigām.
Bet pēc tam sapratu, ka vienkāršība – ne vienmēr ir vieglums. Dažreiz aiz tās slēpjas tukšums, kurā tu ieej – un neatrod, pie kā pieķerties. Nav dzirksteles. Nav dialoga. Nav saskares punktu, izņemot sadzīvi. Kādā ziņā, ar gadiem mēs sākam novērtēt vienkāršas lietas. Mums nevajag spēles, emocionālās šūpoles, sacensību par galveno lomu attiecībās. Gribas stabilitāti, siltumu, godīgumu.
Bet lūk, kur ir paradokss: stabilitāte – ne vienmēr nozīmē saderību. Tu vari dzīvot vienā istabā, dalīt vienu ledusskapi, dzert vienu tēju – un tajā pašā laikā būt pilnīgi svešs. Vienkārši tāpēc, ka tev gribas augt, apspriest, uzzināt, kašķēties, iedvesmoties – un blakus tev ir cilvēks, kurš to nedala. Ne tāpēc, ka slikts. Bet tāpēc, ka viņš ir cits.
Es nedomāju, ka Valda izdarīja kaut ko nepareizi. Viņa bija pati – sirsnīgi, dabiski. Vienkārši izrādījās, ka šī dabiskums nav priekš manis. Es negribu “ērtu”. Negribu “klusējošu”. Negribu sievieti, kura piekrīt, pat tad, kad es pats sev nepiekrītu. Es gribu – vienlīdzīgu.
Tādu, ar kuru var sarunāties stundām par vienu tēmu un par to kuram izrādīsies taisnība, smieties, dažreiz kairināties, bet katru reizi – atgriezties sarunā, jo tā nav tukša. Es gribu sievieti ar raksturu, ar iekšējo darbu, ar vērtībām, ne tikai sadzīviskām, bet arī personiskām. Lai nav vienmēr ērti – toties ir dzīvi.
