…mēs ar viņu dzīvojam dažādās pasaulēs. Un runa pat nav par Kunderu, ne par literatūru. Bet par to, ka es dzīvoju ar sievieti, kura nelasa, neinteresējas, nebrīnās. Viņas iekšējā karte ir bērnudārzs, māsas bērni, cenas “Topiņā” un vasarnīca. Tur nav vietas un pat intereses par to, kas ir aiz tām robežām. Viņai nav ambīciju – ne sociālu, ne personisku. Un agrāk es to uzskatīju par tikumu. Tagad – sāku just, ka aiz šīs vienkāršības slēpjas tukšums.
Es sāku klusēt. Viņa – nepamanīja. Mēs varējām vakariņot klusējot. Ne tāpēc, ka bija pretenzijas – bet tāpēc, ka nebija par ko runāt. Un viņa nejuta diskomfortu. Nekāds mēģinājums uzsākt sarunu, pat ne pārsteigums, kāpēc esmu kļuvis klusāks. Vienkārši – klusums. It kā tā tam būtu jābūt. Man šķita, ka es izzūdu. Lēnām. Bez drāmas. Bez katastrofām.
Vienkārši manis kļūst arvien mazāk šajā telpā. Es gāju uz darbu agrāk. Atgriezos vēlāk. Sēdēju telefonā. Atbildēju vienzilbīgi. Un arvien vairāk gribēju kaut kur iziet, izvēdināties, dzirdēt citu cilvēku.
Bet, kas pārsteidzoši, viņa pat tad neuzdeva nevienu jautājumu. Ne “Vai tu attālinies?”, ne “Vai tu esi noguris?”, ne “Vai viss ir kārtībā?”. Viņa vienkārši pieņēma visu. It kā tās nebūtu attiecības – bet dzīve blakus, bez tiesībām un vajadzības iejaukties. Laikam mēs visi kādā brīdī sev uzdodam jautājumu: “Vai es nepiekasos?”
Jo no malas – viss ir līdzeni. Tevi mīl. Tevi gaida. Tev ir mājas, vakariņas, mīksts spilvens un silts plecs blakus. Tu atnāc – un tevi sagaida. Ne ar pārmetumiem, ne ar pretenzijām, bet vienkārši ar laipnu skatienu un tējas tasi. Tā bija arī man. Katru rītu Valda cēlās pirmā. Klusi gatavoja brokastis. Netrokšņoja. Netraucēja. Es pamodos no kafijas smaržas, nevis no modinātāja. Un katru reizi – viena un tā pati doma: “Nu, ko tev vēl vajag?”
Bet aiz šīs domas vienmēr stāvēja cita – klusāka, bet precīzāka:
“Man nav slikti. Bet man arī nav labi. Man ir viss līdzeni. Pārāk līdzeni. Līdzeni līdz nejutīgumam.” Valda dzīvoja bezgalīgi pareizi. Viņa nepārkāpa robežas. Neuzspieda emocijas. Neprasīja uzmanību. Un, iespējams, tieši tāpēc es pārstāju justies īsts. Jo šajās attiecībās nebija konflikta – un nebija dzirksts.
Neviens “kāpēc”. Neviens “kādēļ”. Mēs varējām nodzīvot nedēļu, neizdzirdot nevienu svarīgu jautājumu. Viņa nejautāja, ko es jūtos. Neinteresējās, par ko es sapņoju. Nemēģināja saprast, kas mani aizskar, kas iedvesmo, kas kairina. Viņa vienkārši pieņēma. Visu. Jebkuru manu garastāvokli. Jebkuru manu klusēšanu. Jebkuru manu vienaldzību.
Un, ja sākumā tas šķita kā cieņa, tad vēlāk sāka izskatīties pēc vienaldzības pazemības aizsegā. Vienreiz es aizkavējos gandrīz līdz pusnaktij. Vienkārši sēdēju mašīnā pagalmā, klausījos radio, negribēju iet augšā. Kad beidzot iegāju – viņa jau gulēja gultā. Negulēja, bet izlikās, ka guļ. Es arī klusu apgūlos. Un pēkšņi sapratu: mēs abi izliekamies. Viņa – ka negaidīja. Es – ka viss ir kārtībā. Mēs netaisījām drāmu. Mēs vienkārši izšķīdām klusumā, it kā mēs nemaz nebūtu.
Nākamajā dienā es tomēr saņēmos uz sarunu
Ne ar pretenzijām. Vienkārši ar mēģinājumu izrunāt to, kas kaklā bija iestrēdzis jau sen.
— Valda, tu zini, es jūtos tā, it kā mēs dzīvotu blakus, bet ne kopā.
— Vai tad ir obligāti jākašķējas, lai justu, ka tu esi ar kādu kopā? — viņa jautāja, nevis ar pārmetumu, bet patiesi.
Lūk, šajā jautājumā bija visa viņa. Viņa patiešām uzskatīja, ka klusa līdzāspastāvēšana – tas arī ir harmonija. Ka, ja neviens nepaceļ balsi, tātad attiecības ir kārtībā. Bet es sapratu, ka tieši šī klusā piekrišana mūs atšķir. Jo tajā nav enerģijas, nav dzirksts, nav līdzdalības. Kad es liku mantas, viņa atkal klusēja. Viņa vienkārši stāvēja virtuves durvīs, skatījās, kā es lieku kreklus, un klusu turēja tējas tasi rokās.
— Es neapvainojos, — viņa teica. — Es vienkārši domāju, ka mums kopā ir mierīgi.
— Mierīgi – jā, — es atbildēju. — Bet man šajā mierā kļuva pārāk klusu iekšpusē.
Pagājuši jau vairāki mēneši, kopš es aizgāju. Mēs vairs nesazinājāmies. Neviena zvana. Nevienas ziņas. Valda pazuda no manas dzīves tāpat, kā tajā parādījās – maigi, bez trokšņa, neatstājot nekārtību. Dažreiz es par viņu domāju. Ne ar vainas sajūtu. Ne ar nožēlu. Drīzāk – ar cieņu un vieglām skumjām. Viņa bija laba sieviete. Silta. Uzticama. Ar laipnām acīm un zelta rokām. Tā, kas ir gatava rūpēties, neprasīt lieko, dzīvot “vienkārši”. Un tieši tajā – viņas būtība.
Bet ne mana. Tagad, kad viss ir aiz muguras, es varu precīzi teikt: Valda ir no tā sieviešu tipa, kuras sauc par “vienkāršām”. Viņa neiespringās uz tēliem. Neizlikās ne par vienu. Viņa vienkārši bija – pati. Strādāja par aukli, lasīja žurnālus, mīlēja klusumu, cepa pankūkas un zvanīja mammai katru vakaru. Viņai nebija Instagram, nebija karjeras ambīciju, nebija īpašu sapņu. Un es cienīju viņā šo mieru. Ilgi. Gandrīz līdz beigām.
Bet pēc tam sapratu, ka vienkāršība – ne vienmēr ir vieglums. Dažreiz aiz tās slēpjas tukšums, kurā tu ieej – un neatrod, pie kā pieķerties. Nav dzirksteles. Nav dialoga. Nav saskares punktu, izņemot sadzīvi. Kādā ziņā, ar gadiem mēs sākam novērtēt vienkāršas lietas. Mums nevajag spēles, emocionālās šūpoles, sacensību par galveno lomu attiecībās. Gribas stabilitāti, siltumu, godīgumu.
Bet lūk, kur ir paradokss: stabilitāte – ne vienmēr nozīmē saderību. Tu vari dzīvot vienā istabā, dalīt vienu ledusskapi, dzert vienu tēju – un tajā pašā laikā būt pilnīgi svešs. Vienkārši tāpēc, ka tev gribas augt, apspriest, uzzināt, kašķēties, iedvesmoties – un blakus tev ir cilvēks, kurš to nedala. Ne tāpēc, ka slikts. Bet tāpēc, ka viņš ir cits.
Es nedomāju, ka Valda izdarīja kaut ko nepareizi. Viņa bija pati – sirsnīgi, dabiski. Vienkārši izrādījās, ka šī dabiskums nav priekš manis. Es negribu “ērtu”. Negribu “klusējošu”. Negribu sievieti, kura piekrīt, pat tad, kad es pats sev nepiekrītu. Es gribu – vienlīdzīgu.
Tādu, ar kuru var sarunāties stundām par vienu tēmu un par to kuram izrādīsies taisnība, smieties, dažreiz kairināties, bet katru reizi – atgriezties sarunā, jo tā nav tukša. Es gribu sievieti ar raksturu, ar iekšējo darbu, ar vērtībām, ne tikai sadzīviskām, bet arī personiskām. Lai nav vienmēr ērti – toties ir dzīvi.
