Sarunāties. Nevis «bildes no pludmales», nevis “rēķins uz pusēm” vai “sūdzības par labsajūtu”. Mēs sarakstījāmies divas nedēļas. Katru vakaru – garas vēstules.
Viņš rakstīja par vēsturi, es par savu bibliotēku Kuldīgā, par mazdēlu, par filmām. Es iemīlējos viņa vārdos. Cilvēkā, kuru vēl nebiju redzējusi, bet kurš divu nedēļu laikā mani iepazina labāk nekā bijušais vīrs pa gadiem.
Kad gaidas atbilst realitātei
Mēs sarunājām tikties parkā pie Ventas rumbas svētdienas rītā. Bija marta sākums, gaisā jau koda pavasara dzestrums, malkojām kafiju no automāta.
Es atnācu ātrāk un nervozēju kā skolniece pirms eksāmena. Viņš ieradās tieši vienpadsmitos. Garš, kalsns, garā mētelī, ar nodilušu ādas portfeli rokā. Mati sirmi, bet acis… acis bija tieši tādas, kādas biju iztēlojusies – siltas un uzmanīgas.
— Jana?
— Gints?
Mēs dažas sekundes vienkārši skatījāmies viens otrā. Tad viņš pasmaidīja un teica:
— Jūs esat tieši tāda, kādu es jūs iztēlojos. Nē, pat labāka.
Mēs staigājām četras stundas, un viņš stāstīja par Kuldīgas vecajām ielām tik aizrautīgi, it kā zinātu katras mājas stāstu. Viņš nebija no tiem, kas cenšas izrādīties ar dārgu mašīnu vai statusu – viņš labprātāk izmantoja autobusu, jo tur ceļā varēja mierīgi nodoties lasīšanai, kas viņam bija svarīgāka par visu citu.
No portfeļa viņš izvilka nobružātu dzejas grāmatu. Imants Ziedonis. Viņš nepiedāvāja rēķinu uz pusēm – viņš nopirka man kafiju un siltus pīrādziņus. Tas maksāja maz, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu saņēmusi dārgāko dāvanu.
Divas krūzes uz žāvētāja
Pēc mēneša es beidzot nolēmu par šo visu pastāstīt meitai. Viņa uz manu stāstu reaģēja piesardzīgi un uzreiz sāka uzdot praktiskus jautājumus: “Mammu, tu tiešām esi pārliecināta? Iepazīšanās internetā piecdesmit gadu vecumā? Vai tu nebaidies, ka viņš varētu būt kāds viltvārdis?”
Taču Gints nebija no tiem, kuri internetā meklē kādu, ko vienkārši piemuļķot savtīgos nolūkos. Viņš bija vienkārši vientuļš un inteliģents vīrietis, kurš pēc sievas zaudējuma divus gadus bija noslēdzies no apkārtējiem, bet tagad bija gatavs atkal sākt sarunāties ar cilvēkiem. Tāpat kā es.
Pēc pusgada mēs sākām dzīvot kopā, un viņa līdzpaņemtās grāmatas pamazām sajaucās plauktos ar manējām. Tagad virtuvē, trauku žāvētājā pie izlietnes, vienmēr blakus stāv divas kafijas krūzes, divi šķīvji un divas dakšiņas.
Skaitlis divi ikdienas sīkumos nozīmē, ka tā jau ir kļuvusi par pavisam citu, pilnvērtīgāku dzīvi.
Tagad ir pavasara sākums, 21. marts. Ārā vēl griežas dzestrs vējš virs Kuldīgas dakstiņu jumtiem, bet mūsu virtuvē ir silti. Gints vakaros pārbauda studentu darbus, es lasu.
Reizēm viņš man nolasa kādu dzejoli priekšā. Manā vecumā man vairs nevajag vīrieti, kurš nēsās mani uz rokām. Man vajag vīrieti, kurš lasīs man priekšā, aizmigs blakus un no rīta būs tepat – ar savu kafiju un savu veco portfeli.
Piecdesmit gados dzīve nebeidzas. Piecdesmit gados var no jauna iemīlēties sarakstē un sēdēt uz soliņa ar cilvēku, kurš zina visu par vēsturi un nebeidz tevi pārsteigt ar savu sirdssiltumu.
Es nospiedu pogu “Reģistrēties” – un nenožēloju ne mirkli.
