Šogad es nosvinēju savu 60. dzimšanas dienu. Bērni noorganizēja svinības restorānā un sarīkoja lielu pasākumu. Taču man tas nebija pa prātam. Jau sen sapņoju vienkārši aizbraukt ar ģimeni uz kalniem. Par to biju runājis ar sievu.
Viņas reakcija mani pārsteidza:
— Tev nav tiesību domāt tikai par sevi. Iedomājies, cik daudz radinieku vēlas tevi apsveikt! Un tu gribi no tā visa aizbēgt?
Tā tas bija vienmēr – es darīju tikai to, ko vēlējās sieva. Mēs ar Anitu apprecējāmies, kad man bija 22 gadi. Tajā laikā mēs bijām kopā, bet es šaubījos par savām jūtām. Tad iejaucās mana māte:
— Kāpēc tu liec meitenei velti cerēt? Vai nu precies, vai ļauj viņai iet.
Tā mēs apprecējāmies. Pēc gada mums piedzima vecākais dēls. Dzīve nebija viegla – laiki bija grūti. Vēlāk piedzima meita. Taču Anita nepārtraukti sūdzējās, ka nebija gaidījusi tādu nabadzību:
— Ja toreiz būtu izvēlējusies Sanitu, sen jau dzīvotu savā mājā un nezinātu, kas ir trūkums.
Šie pastāvīgie pārmetumi mani arī pamudināja pieņemt lēmumu doties peļņā, lai gan negribējās šķirties no bērniem. Laika gaitā mēs iegādājāmies jaunu, plašu dzīvokli, pēc tam arī mašīnu. Taču Anita nekad mani nepaslavēja – viņai vienmēr bija par maz.
Gadi paskrēja darbā, un līdz ar tiem arī mana dzīve. Anita pameta darbu, sūdzējās, ka nepietiek laika bērniem. Es viņu nevainoju. Bet katru reizi, kad atgriezos mājās, jutos kā svešinieks. Un sieva tikai jautāja:
— Uz cik ilgu laiku esi atvaļinājumā? Skaties, ka nezaudē darbu!
Mans patvērums kļuva lauku māja, kuru iegādājos. Anita bija pret, bet tas bija vienīgais gadījums, kad izdarīju pa savam. Tur, pie dabas un ezera, es beidzot varēju atpūsties.
Pirms četriem gadiem man nācās atteikties no darba ārzemēs. Sākās problēmas, un arī veselība pavisam pievīla. Pastāvīgās muguras un ceļu sāpes lika par sevi manīt. Lai gan vēl nebiju vecs, jutos kā astoņdesmitgadnieks.
Sieva bija ļoti neapmierināta, ka es vairs nepelnu, lai gan mums bija ievērojami uzkrājumi. Es apmaksāju bērniem mācības un nopirku katram dzīvokli. Taču palikt mājās kopā ar Anitu kļuva neizturami – es jutos nelaimīgs.
Un tā, pirms pusgada, es braucu uz lauku māju un pa ceļam uzņēmu sievieti. Izrādījās, ka Guntai ir zemes gabals netālu. Viņai bija 43 gadi, vīru viņa zaudēja 2015. gadā, bērnu viņai nebija. Mēs sākām sarunāties, un es sajutu, ka viņa ir mana dvēseles radiniece.
Kopš tā laika mēs katru nedēļu tikāmies laukos. Un nedomājiet, ka starp mums bija kas fizisks – tikai sarunas, garas un aizraujošas. Taču pirms dažām nedēļām es saņēmos un jautāju:
— Saki, vai es varētu kļūt tev par ko vairāk nekā tikai draugu?
— Ja godīgi, tu esi pirmais vīrietis, ar kuru es vispār varēju sevi iedomāties pēc vīra mūžībā došanās, — viņa atbildēja.
Es aizdomājos: vai ir iespējams sākt dzīvi no jauna 60 gadu vecumā? Es gribētu dzīvot ar Guntu lauku mājā, bet baidos, ka bērni mani neatbalstīs. Kā viņi reaģēs, ja uzzinās, ka vecumdienās esmu nolēmis atstāt viņu māti?
Pasakiet man, ko man darīt? Vai tad es neesmu pelnījis laimi?
