Es satiku vīrieti, par kuru vienmēr esmu sapņojusi, un lai arī mums abiem ir pa 65 gadiem, vai tad mīlestībai ir vecuma ierobežojumi? Nesen viņš man piedāvāja apprecēties, un es bez šaubām piekritu. Mēs sākām gatavoties kāzām…
Izvēlējāmies jauku restorānu, atradām vadītāju, pasūtījām fotogrāfu.
Visgrūtāk bija par to pastāstīt bērniem. Es saklāju galdu, pagatavoju viņiem mīļākos ēdienus un sēdēju, viegli satraukusies, klausoties, kā atveras ārdurvis. Biju sagatavojusies visādiem scenārijiem, bet tādu reakciju nebiju gaidījusi.
Stāstu, ko izdarīja mani mīļie bērni 👇
Kad man palika 42, mēs izšķīrāmies. Aiz muguras bija vairāk nekā divdesmit kopdzīves gadi. Mēs kopā audzinājām bērnus, pārdzīvojām gan grūtus, gan skaistus brīžus, bet ar laiku sapratām — mūsu ceļi iet katrs uz savu pusi.
Dzīvot blakus cilvēkam, kas pastāvīgi izraisa neapmierinātību, ir ļoti grūti. Tāpēc es nolēmu, ka labāk būs dzīvot vienai, nekā palikt nelaimīgā laulībā.
Pagājuši gadi. Dēls dzīvo atsevišķi, bet meita jau sen ir precējusies. Un tad pēkšņi sapratu: visa mana dzīve līdz šim bija saistīta tikai ar bērniem un darbu. Bet kur ir vieta man pašai? Vai es neesmu pelnījusi būt laimīga?
Pirms gada es nolēmu veikt pārmaiņas un reģistrējos iepazīšanās vietnē. Tur satiku Imantu. Mēs sākām ar draudzīgām sarunām, bet drīz kļuva skaidrs, ka starp mums ir kaut kas vairāk.
Abi sapratām, ka mūsu vecumā laiks ir visdārgākais resurss, un nolēmām negaidīt, lai meklētu laimi.
Mēs sākām dzīvot kopā. Imants izrādījās gādīgs un mīļš vīrietis, un blakus viņam es atkal sajutu jaunas dzīvotspējas sparu.
Nesen viņš piedāvāja precēties, un es bez vilcināšanās piekritu. Mēs sākām plānot kāzas: izvēlējāmies jauku restorānu, atradām vadītāju, pasūtījām fotogrāfu. Neatkarīgi no vecuma, vai tad mīlestībai ir ierobežojumi?
Visgrūtāk bija pastāstīt bērniem. Es uzklāju galdu, pagatavoju viņu iemīļotos ēdienus un ar cerībām gaidīju viņu reakciju. Tomēr tā nebija tāda, kādu biju cerējusi.
— Mamma, tu tiešām to dari? Kāzas tavā vecumā? — neizpratnē vaicāja meita.
— Tu tiešām domā, ka tas ir nopietni? — piebilda dēls. — Varbūt viņam vienkārši ir citi nolūki?
Arī Alekseja meitas šo ziņu uztvēra piesardzīgi.
Taču mēs neesam gatavi atteikties no sava sapņa. Ja mūsu bērni vēl nav gatavi pieņemt mūsu izvēli, mēs svinēsim šo dienu tikai divatā — jo vecums ir tikai skaitlis.
Dalieties savās domās komentāros — kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai vecākiem pienākas tiesības uz mīlestību, pat ja bērni to nepieņem? Būsim iecietīgi viens pret otru un ieklausīsimies dažādos viedokļos.
