Miers otrā pusē
Es nemelošu, ka atteikšanās no šīm gaidām nesāpēja. Sāpēja gan. Ir grūti pieņemt, ka cilvēki, kurus tu mīli visvairāk, redz tevi kā personu, par kuru jārūpējas, nevis kā cilvēku, no kura varētu kaut ko mācīties. Tomēr tajā visā ir arī milzīga brīvība.
Es vairs negaidu pie telefona pēc jautājuma, kurš nekad netiks uzdots. Es vairs nepiedomāju pie saviem vārdiem, cerot, ka šoreiz mani beidzot sadzirdēs. Es vairs neatstāju ģimenes saietus, klusībā skaitot visus tos brīžus, kad sarunās man tikuši garām. Tā vietā es ieguldu laiku attiecībās, kurās mana pieredze tiek uztverta kā dāvana. Es atdodu savu enerģiju vietām un cilvēkiem, kuri dod kaut ko pretī. Un, kas ir pats dīvainākais – es mīlu savus bērnus ar vēl pilnāku sirdi nekā agrāk. Kāpēc? Jo tajā vairs nav tās brūces, ko radīja nepiepildītās gaidas.
Viņi mani mīl. Es to zinu un es to jūtu. Bet man vairs nevajag, lai viņi novērtētu to, ko es piedāvāju. Un savādā, skumji skaistā veidā tas ir visspēcinošākais, ko esmu izdarījusi pēdējo gadu laikā. Ja jūs esat vecāks, kurš jūtas līdzīgi – es jūs redzu un saprotu. Un ja tu esi pieaudzis bērns, kurš nupat kaut ko saprata – vēl nav par vēlu. Paņem telefonu. Pajautā viņiem, ko viņi domā. Un šoreiz tiešām ieklausies.
Neviens negrib būt tikai “aprūpējamais”. Mēs gribam būt līdzdalībnieki. Mēs gribam just, ka mūsu nodzīvotie gadi nav bijuši velti un ka tajos uzkrātais joprojām var kādam kalpot par lukturi tumsā. Mīlestība bez novērtēšanas ir kā silta sega – tā sasilda, bet tā nebaro dvēseli. Baro apziņa, ka tavs vārds joprojām kaut ko nozīmē tiem, kuru dēļ tu esi dzīvojis.
Kad bērni kļūst par pieaugušajiem, lomu maiņa ir neizbēgama. Tas ir dabiski, ka viņi uzņemas vadību. Taču šajā procesā nevajadzētu pazaudēt pašu cilvēku. Nevajadzētu pazaudēt to bagātību, kas slēpjas aiz sirmās galvas un lēnajiem soļiem. Es ceru, ka mans stāsts palīdzēs kādam citam atrast šo mieru ātrāk. Nav jēgas klauvēt pie aizvērtām durvīm, ja tev blakus ir logi, kas plaši atvērti saulei.
Es turpinu rakstīt savu stāstu katru dienu. Es turpinu mācīties un augt, pat ja mani bērni to nepamana. Mans vecums nav beigas, tā ir tikai cita nodaļa. Un šajā nodaļā es izvēlos būt vērtīga pati sev un tiem, kuri prot saredzēt manu gaismu. Tā ir dzīve, kuru ir vērts dzīvot – pilnasinīgi, ar jēgu un bez liekām skumjām par to, ko citi nespēj saskatīt.
Galu galā mēs visi gribam tikai vienu – zināt, ka mūsu eksistencei ir jēga. Un ja bērni šo jēgu mums nespēj sniegt, mums tā jāatrod pašiem. Tas ir grūts ceļš, bet tas ved uz mieru, kuru neviens nevar atņemt. Es esmu 73 gadus veca, un es beidzot jūtos brīva. Brīva no vajadzības pēc apliecinājuma un brīva mīlēt savu ģimeni tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu es vēlētos to redzēt.
