Foto – ekrānuzņēmums
Dzīvē pienāk vecums, kad ir patiesi jāapzinās sava vērtība un jāspēj pateikt NĒ
Gaida sakārtoja frizūru un uzlūkoja sevi spogulī. Savu piecdesmit trīs gadu vecumā viņa izskatījās lieliski: slaida figūra, kopti rokas, moderna blūze. Šodien bija jānāk Viktoram – viņas jaunajam pielūdzējam. Strādā dienestā, tagad jau ir atvaļinājumā – nopietns vīrietis, kā viņa sākumā domāja.
Viņu iepazīšanās notika pirms diviem mēnešiem kopīgas draudzenes dzimšanas dienas svinībās. Viktors visu vakaru pieklājīgi uzmanīja Gaidu, stāstīja par darbu, izteica komplimentus. Viņa arī atplauka – kopš šķiršanās jau sen dzīvoja viena, bet te pēkšņi tāds kavalieris uzradies.
Gaida atcerējās, kā pirmo reizi uzaicināja viņu uz vakariņām. Toreiz viņa īpaši pacentās: uzklāja svētku galdautu, izņēma servīzi, ko lietoja tikai īpašos gadījumos. Gatavoja pusdienas: cepa gaļu, taisīja salātus un pat torti izcepa. Bet Viktors atnāca ar kastīti lētu konfekšu, kuras pēc tam pats arī apēda.
Zvans pie durvīm pārtrauca viņas pārdomas. Uz sliekšņa stāvēja pats Viktors – slaids, glīti izgludinātā kreklā, spīdīgiem apaviem.
– Sveika, Gaidiņ! – viņš noskūpstīja viņai vaigu un iegāja dzīvoklī.
Gaida automātiski pamanīja, ka viņam atkal nav nekā rokās. Ne puķītes, ne konfekšu kastes. Kā vienmēr.
– Nāc iekšā, Viktor. Es esmu uztaisījusi vakariņas.
– Lieliski! – viesis smaidot teica. – Kaut kā dikti izsalcis esmu. Pie tevis vienmēr tik garšīgi.
Foto: Pixabay
Viņi devās uz virtuvi. Gaida uzklāja galdu: salāti, kotletes, kartupeļu biezenis, mājās gatavota kūka. Viktors apsēdās pie galda un ar apetīti ķērās pie ēdiena.
– Mmm, cik garšīgi! – viņš noteica. – Tu esi īsta saimniece, Gaidņ!
Gaida pavirši pasmaidīja. Agrāk šādi komplimenti viņu iepriecināja, bet tagad – kāpēc gan – tikai kaitināja. Viņa atcerējās, kā pagājušajā nedēļā Viktors kritizēja viņas sautējumu – sakot, ka gaļa bijusi par cietu. Pats ne reizi nepiedāvāja palīdzēt virtuvē, lai gan visu vakaru nosēdēja pie televizora, kamēr viņa rosījās.
– Kā tev klājas, Viktor? – viņa pajautāja, lai uzturētu sarunu.
– Kā vienmēr, – viņš pamāja ar roku. – Domāju, varbūt mašīnu nomainīt. Vecā jau pavisam niķojas.
Gaida pārsteigti uzrausa uzacis:
– Mašīnu? Tu taču teici, ka ar pensiju knapi pietiek…
– Nu, tas taču ieguldījums! – dedzīgi iebilda Viktors. – Nevar taču uz visu taupīt. Starp citu, uzliksi tējkannu vārīties?
Gaida klusējot piecēlās un uzlika ūdeni. Galvā riņķoja domas. Jau divus mēnešus Viktors nāk pie viņas trīs četras reizes nedēļā. Vienmēr uz vakariņām, vienmēr tukšām rokām. Ēd, dzer, stāsta par saviem plāniem. Bet viņa gatavo, tīra, mazgā viņa kreklus, kurus viņš „nejauši” atstāj.
Viņa atcerējās, kā pagājušajā ceturtdienā viņš atnesa veselu somu netīru veļu. „Gaidiņ, man veļas mašīna salūzusi, izpalīdzi,” viņš toreiz teica. Un viņa izpalīdzēja. Izmazgāja, izžāvēja, izgludināja. Un vēl aizveda līdz mājām ar savu auto, jo viņa „niķīgā” mašīna bija remontā. Ne vārda pateicības, tikai: „Nākamreiz vari nelietot to veļas kondicionieri? Tas aromāts man īsti nepatīk.”
– Gaidiņ, tu nevarētu man izgludināt kreklu? – Viktora balss pārtrauca viņas domas. – Rīt svarīga tikšanās, jāizskatās cienīgi. Tas bija pēdējais piliens.
– Viktor, – Gaida sāka lēni, – vai tev nešķiet, ka tu pārāk daudz gribi?
– Kā tā? – viņš pārsteigts jautāja.
– Tieši tā. Tu nāc pie manis kā pie sevis mājās. Es tevi baroju, dzirdinu, apmazgāju. Un ko es saņemu pretī? Viktors Andrejevičs apmulsis pamirkšķināja:
Foto: Pixabay
– Kā ko? Es taču… nu… esmu tev sabiedrība.
– Sabiedrība? – Gaida rūgti pasmaidīja. – Tu nāc tikai ēst un kritizēt. Te gaļa cieta, te pulveris ne tāds.
– Nu ko tu, Gaidiņ! Es taču ar mīlestību to saku! – mēģināja attaisnoties vīrietis.
– Ar mīlestību? – viņa pakratīja galvu. – Zini, divu mēnešu laikā tu ne reizi neesi atnesis pat puķīti. Tikai runā, cik laba es esot saimniece.
Viktors saskuma:
– Es domāju, mūsu vecumā tādas muļķības vairs nav svarīgas. Tu taču saproti, tikai no pensijas nevar izplesties…
– Bet mašīnai pietiek? – asi piezīmēja Gaida.
– Tas jau cits stāsts! – noteica Viktors. – Vīrietim vajag statusu! Un tu – par kaut kādiem ziediem…
Gaida atcerējās, kā viņš pagājušajā nedēļā lepojās ar jauno viedtālruni. „Pēdējais modelis,” viņš sacīja, glāstot glancēto korpusu. „Dārgi, protams, bet ko darīt – jāiet laikam līdzi.” Bet kad viņa ieminējās par teātra apmeklējumu, viņš uzreiz sāka sūdzēties par naudas trūkumu.
– Zini, Viktor, – viņa teica, saņēmusies, – man šķiet, mums vajadzētu pārskatīt mūsu attiecības.
– Kā tā? – Viktors pārstāja košļāt un sastingu.
– Tā, ka esmu nogurusi būt tava kalpone un pavāre. Es vēlējos attiecības, nevis apkalpošanas dienestu.
Viktors nolika dakšiņu:
– Gaidiņ, tu ko? Kāda kalpone? Tu taču pati vienmēr teici, ka tev patīk gatavot!
– Jā, man patīk, – viņa piekrita. – Bet man nepatīk, kad to uzskata par pašsaprotamu. Kad nāk tukšām rokām un vēl kritizē.
– Es nekritizēju! – sašutis teica Viktors. – Es tikai izsaku savu viedokli!
– Zini, kas mani visvairāk aizskāra? – turpināja Gaida. – Kad mana meita atbrauca ciemos, un tu viņas klātbūtnē sāki runāt, ka sievietei mājās jārada mājīgums un nevajag „mazgāt smadzenes” vīrietim. Tu pat nepamanīji, kā viņa uz mani paskatījās – ar tādu nožēlu, it kā es būtu kāda nomākta mājsaimniece.
– Es tikai paudu tradicionālu skatījumu! – atkal mēģināja attaisnoties Viktors. – Kas tur slikts?
– Slikti ir tas, ka tu neredzi mani kā līdzvērtīgu cilvēku, – klusi teica Gaida. – Tev esmu tikai ērts pielikums – gatavoju, mazgāju, gludinu, un tas viss par brīvu. Gaida nogurusi nopūtās.
– Zini, Viktor? Es laikam iešu apgulties. Galva kaut kā sāp.
– Protams, protams, – viņš steidzās. – Tu atpūties. Es tikmēr paskatīšos televizoru.
– Nē, – sieviete stingri pateica. – Arī tu ej. Uz mājām.
– Kā uz mājām? – apjuka Viktors. – Bet kā ar tēju? Krekls?
– Tēju padzersi mājās. Un kreklu pats izgludināsi.
Viktors Andrejevičs apvainojies savilka lūpas:
– Es domāju, mēs saprotam viens otru. Bet tu…
– Tieši tā, – pārtrauca viņu Gaida. – Es arī domāju, ka saprotam. Bet, izskatās, kļūdījos.
Lasi vēl: Kā patiesībā princeses Keita un Megana uzvedās pilī un kādas bija viņu attiecības
Foto: Pixabay
Viņa pavadīja apmulsušo vīrieti līdz durvīm. Kad tās aizvērās, Gaida atspiedās pret sienu un aizvēra acis. Dvēselē bija tukši. Nākamajā dienā Viktors piezvanīja. Gaida nepacēla klausuli. Viņš zvanīja vēl, vēlreiz, līdz beidzot viņa atbildēja.
– Gaidiņ, es visu sapratu, – viņš iesāka bez ievada. – Es kļūdījos. Sāksim visu no jauna.
– Es neesmu pārliecināta… – viņa iesāka.
– Es tevi aicinu uz restorānu! – viņš svinīgi paziņoja. – Šovakar.
Gaida vilcinājās ar atbildi. „Varbūt viņš tiešām saprata?”
– Labi, – viņa beidzot piekrita. – Septiņos.
Vakarā viņa uzvilka savu skaistāko kleitu un augstpapēžu kurpes. Viktors gaidīja viņu pie kāpņu telpas – uzvalkā, ar krizantēmu pušķi.
– Tu izskaties lieliski, – viņš teica, pasniedzot ziedus.
Restorāns izrādījās visai pieklājīgs. Viktors bija pieklājīgs, stāstīja jautrus atgadījumus no dzīves, uzmanīgi klausījās viņā. Gaida sāka domāt, ka, iespējams, bija bijusi pārāk strikta. Bet, kad vakariņu beigās pienesa rēķinu, Viktora seja pēkšņi mainījās:
– Oj, Gaidiņ, šķiet, es nepareizi aprēķināju savas finansiālās iespējas. Tu nevarētu vismaz daļēji apmaksāt rēķinu?
Gaida sajuta, kā viss iekšā sabrūk. Nekas nebija mainījies. Pilnīgi nekas.
– Protams, – viņa teica mierīgā balsī un izņēma karti. Galu galā sieviete apmaksāja tieši pusi no rēķina pati. Kad viņi izgāja no restorāna, vīrietis piedāvāja:
– Varbūt braucam pie tevis? Pasēdēsim, iedzersim tēju…
– Nē, – stingri teica sieviete. – Es braukšu mājās viena. Un vairāk man nezvani.
– Bet, Gaidiņ! – viņš izskatījās patiesi pārsteigts. – Es taču atvainojos! Ziedus nopirku! Uz restorānu uzaicināju!
– Un palūdzi pašai samaksāt rēķinu, – viņa pabeidza. – Uz redzēšanos, Viktor.
Viņa pagriezās un devās uz pieturu. Viktors kaut ko sauca viņai pakaļ, bet viņa neatskatījās. Ienākot mājās, Gaida piegāja pie spoguļa. No turienes viņu uzlūkoja nogurusi, bet apņēmības pilna sieviete.
– Nekas, – viņa teica savai atspulgam. – Tikšu galā. Labāk viena, nekā ar šādu…
