Man jāiet uz darbu, bet mana mamma paziņo, ka pieskatīs savu mazbērnu tikai tad, ja es par to maksāšu naudu

Foto – Pixabay

Pagājis ir pusotrs gads un es vairs nesaņemu pabalstu par mazāko bērnu, bet divi vecākie bērni mācās skolā. Mēģināju strādāt mājās, bet man tas neizdevās – mazulis prasīja pārāk daudz manas uzmanības. Bija tikai viens variants – doties uz darbu un lūgt mammai pieskatīt mazo.

Domāju, ka viņa piekritīs, jo nesen bija aizgājusi pensijā un atpūtusies no darba. Pat cerēju, ka mamma pati piedāvās savu palīdzību, bet tā nenotika. Taču viņa zina, cik man ir grūti ar trim bērniem! Nu, ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna.

– Mammu, es plānoju agrāk beigt bērna kopšanas atvaļinājumu. Vai varu rēķināties ar tavu palīdzību?

– Meit, tu zināji, uz ko ej, kad nolēmi laist pasaulē trešo bērnu gandrīz četrdesmit gadu vecumā! – tādu atbildi es saņēmu no mammas.

Jā, mamma man palīdzēja, kad es laidu pasaulē vecākos bērnus, un pārrakstīja man vecmāmiņas dzīvokli Salaspilī, lai mums nevajadzētu īrēt dzīvokli. Bet tagad viņa vienkārši pasaka šādi.

– Man tagad ir papildu darbiņš! – viņa pašpārliecināti paziņoja.

Mana mamma agrāk strādāja par audzinātāju bērnudārzā. Viņa aizgāja no darba, bet ieradums rūpēties par bērniem palika. Un ko viņa dara tagad? Par naudu pieskata bērnus, bet ne savu mazbērnu!

Mamma tagad dzīvo lielā dzīvojamo namu rajonā Teikā. Pēc aiziešanas pensijā viņai kļuva garlaicīgi, un viņa mājas sociālajos tīklos ievietoja sludinājumu, ka ir gatava strādāt par auklīti uz dažām stundām. Jaunie kaimiņi ar bērniem uzreiz to ņēma vērā. Tagad mammai reti ir brīvas dienas: vai nu vienu bērnu atved uz pāris stundām, kamēr vecākiem ir jāaiziet kaut kur, vai arī vēl viņa pieskata pat vairākus bērnus vakarā. Un tas viss, protams, par samaksu.

– Meita, mana pensija nav pārāk liela, lai sēdētu mājās bez darba! Turklāt no tevis finansiālu palīdzību arī nevar sagaidīt, tāpēc es daru, ko varu! – Tas tika teikts tā, it kā es būtu vainīga par viņas ikmēneša pensijas apmēru.
– Es sākšu strādāt, es tev naudu došu, ja tu man palīdzēsi ar mazo… – es lūdzu savai mammu, bet… bez rezultāta.

Tā vietā viņa man ieteica “pieaugt” un teikt savam vīram, ka viņam ir jāmeklē ienesīgāks darbs.

– Ja izlēmāt kļūt par daudzbērnu ģimeni, tad arī savas problēmas risiniet paši. Jūs taču esat pieauguši cilvēki!

Tagad es jūtos nevajadzīga un biju spiesta lūgt šo palīdzību, un saņēmu atteikumu. Viņa pieskata svešus bērnus, bet par saviem mazbērniem neinteresējas. Viņa atbrauc, labi, ja dažas reizes mēnesī, pavada stundu pie mums un dodas atpakaļ uz savu Teiku.

Pa šo laiku es tik tikko paspēju ieiet dušā un saklāt gultu. Un tad man vienkārši pamāj ar roku un dodas projām.

Lasi vēl: No Mēness līdz Saules aptumsumam – haosa koridors līdz 21. septembrim: padomi katrai dienai, lai šis laiks nekļūst par izaicinājumu

– Es tevi uzaudzināju, pieskatīju tavus vecākos bērnus, tagad gribu dzīvot pati sev! – skaidro mamma.
– Jā, tagad man jāstrādā par auklīti, bet tā nav divpadsmit stundu maiņa kā bērnudārzā, bet maksimums piecas stundas.

Es domāju, ka tā ir ļoti egoistiska pieeja. Kur palikušas normālas vecmāmiņas, kas gatavas stundām ilgi nēsāt savus mazbērnus uz rokām, lutināt tos ar tikko svaigiem cepumiem no cepeškrāsns?

Es atceros savu bērnību. Mani sūtīja uz laukiem pie vienas vecmāmiņas, pēc tam – pie otras. Un ne uz pāris nedēļām, bet uz trim mēnešiem! Es atbraucu no turienes ar tādu svara un auguma pieaugumu, ka nācās mainīt drēbes!

Foto – Pixabay

– Ja tu gribi, lai pieskatu tavus bērnus, tad maksā!
Izstāstīju šo vīram un viņš teica, ka piekrīt. Ka maksāsim.
– Es skatījos auklīšu pakalpojumu cenas, un tava mammas piedāvātā cena ir ļoti demokrātiska, – tāds bija viņa komentārs.

Bet es vispār nevaru saprast, kā var ņemt naudu no savas meitas! Varbūt vispār visu palīdzību ģimenē pārvērst finansiālā izteiksmē? Pieskatīju mazbērnus – lūk, tev samaksa! Es atnesu mammai pārtiku uz mājām – arī gaidīšu naudu. Jā, pagaidām man jāved jaunākais pie mammas un jāmaksā par to, lai gan man tiešām nepatīk to darīt. Pēc tam sēžu darbā un manī ir dusmas. Vīrs saka, ka es pārspīlēju un no niekiem taisu drāmu, tomēr nevaru noliegt, ka mani tas kaitina.

Tiklīdz jaunāko bērnu uzņems bērnudārzā, es uzreiz pārstāšu vest viņu pie mammas. Lai viņa sēž ar svešiem bērniem, un saņem par to naudu.