– Es tevi uzaudzināju, pieskatīju tavus vecākos bērnus, tagad gribu dzīvot pati sev! – skaidro mamma.
– Jā, tagad man jāstrādā par auklīti, bet tā nav divpadsmit stundu maiņa kā bērnudārzā, bet maksimums piecas stundas.
Es domāju, ka tā ir ļoti egoistiska pieeja. Kur palikušas normālas vecmāmiņas, kas gatavas stundām ilgi nēsāt savus mazbērnus uz rokām, lutināt tos ar tikko svaigiem cepumiem no cepeškrāsns?
Es atceros savu bērnību. Mani sūtīja uz laukiem pie vienas vecmāmiņas, pēc tam – pie otras. Un ne uz pāris nedēļām, bet uz trim mēnešiem! Es atbraucu no turienes ar tādu svara un auguma pieaugumu, ka nācās mainīt drēbes!
– Ja tu gribi, lai pieskatu tavus bērnus, tad maksā!
Izstāstīju šo vīram un viņš teica, ka piekrīt. Ka maksāsim.
– Es skatījos auklīšu pakalpojumu cenas, un tava mammas piedāvātā cena ir ļoti demokrātiska, – tāds bija viņa komentārs.
Bet es vispār nevaru saprast, kā var ņemt naudu no savas meitas! Varbūt vispār visu palīdzību ģimenē pārvērst finansiālā izteiksmē? Pieskatīju mazbērnus – lūk, tev samaksa! Es atnesu mammai pārtiku uz mājām – arī gaidīšu naudu. Jā, pagaidām man jāved jaunākais pie mammas un jāmaksā par to, lai gan man tiešām nepatīk to darīt. Pēc tam sēžu darbā un manī ir dusmas. Vīrs saka, ka es pārspīlēju un no niekiem taisu drāmu, tomēr nevaru noliegt, ka mani tas kaitina.
Tiklīdz jaunāko bērnu uzņems bērnudārzā, es uzreiz pārstāšu vest viņu pie mammas. Lai viņa sēž ar svešiem bērniem, un saņem par to naudu.
Ko domā par šo situāciju? Kuram ir taisnība? Piedalies aptaujā!
