Kam es vispār esmu vajadzīga?
Tad mani pārņēma domas par vecumdienām. Es laikam pārvērtīšos par kašķīgu vecenīti ar grūtu raksturu. Kaitināšu visus apkārtējos, kļūšu par to nepatīkamo tantuku poliklī*ikas un pasta rindās.
Kurnēšu autobusā, lamāšu jaunatni par sliktajām manierēm. Bet problēma nav jaunatnē, bet gan tajā, ka es pati esmu nelaimīga un vientuļa.
Es pat neesmu izveidojusi karjeru, lai kaut kā sevi attaisnotu. Ko es esmu darījusi visus šos četrdesmit gadus? Strādājusi vienkāršos amatos. Naudas nav bijis daudz, bet man pietika.
Es nesūdzos, un man īsti kam tērēt naudu. Nepērku jaunas drēbes – kāpēc gan? Tik un tā mani neviens neredz. Nesarūpēju dāvanas, jo nav neviena, kam tās pasniegt. Nedodos atvaļinājumā – nav jēgas. Ko man darīt pie jūras? Varu mazgāties arī mājās, vannā.
Tā arī dzīvoju: vientuļa un nelaimīga. Nevaru pat ieviest suni vai kaķi – man ir paaugstināta jutība pret dzīvnieku spalvu. Nu ko tagad? Patiešām nezinu.
Varbūt tev ir kāds padoms mūsu stāsta varonei? Raksti, lūdzu, komentāros! Un neaizmirsti atzīmēt rakstu ar “patīk” un dalīties komentāros!
Tevi noteikti interesēs
- Zane Daudziņa beidzot pasaka to, ko daudzi klusībā domā par pensijām Latvijāby Rinalds Bergmanis
- CSDD turpmāk pievērsīs pastiprinātu uzmanību šāda veida autovadītājiem un paredz viņiem ievērojami stingrākus sodusby Sandra Vīgante
- Eksperts: šīs piektdienas laikapstākļi var līdzināties 2023. gada augusta vētraiby Sandra Vīgante