Mēs ar vīru esam “vājas gribas” cilvēki. Mums abiem ir ļoti grūti kādam kaut ko atteikt. Paiet ļoti ilgs laiks, lai mēs kādam pateiktu “nē”. Un dzīvē dažkārt, tas rada gana lielas ķibeles.
Kad mēs vēl nebijām iepazinušies, tad draugi un radi mūs bieži “izmantoja” savās interesēs. Mana māsa, piemēram, jebkurā diennakts laikā varēja atvest pie manis savus mazos bērnus, lai es viņus pieskatu, kamēr viņa ar vīru dodas baudīt dzīvi.
Kad iepazinos ar Emīlu, sapratu, ka viņš visu mūžu ir bijis tādā pat situācijā. Viņš nevarēja pateikt “nē” ļoti daudziem. Piemēram, savai mammai, kad viņš katru nedēļas nogali devās “atpūsties” uz laukiem, lai darītu dažādus lauku darbus.
Savukārt draugi Emīlam prasīja “palīdzēt” ar remontdarbiem, vai arī paņemt pieskatīt suni vai savākt vecmāmiņu no stacijas nakts vidū.
“Emīl, es gaidu tevi un Dacīti pie sevis,” čukstēja mana vīramāte, kad kādu dienu bija piezvanījusi vīram. “Mums jāizkaisa kūtsmēsli uz dobītēm, jānokrāso dažas dienas un jāsakopj bēniņi.”
“Mammu, bet mēs vienojāmies, ka šogad neizmantosim kūtsmēslus,” Emīls nopūtās. “Tu teici, ka samazināsi savu dobju skaitu, un tad tev būs pietiekami daudz mēslojuma no pagājušā gada.”
“Nu, es tieši domāju, ka jūs tagad man esat jau veseli divi,” mana vīramāte jautri atbildēja, “tas nozīmē – divreiz vairāk darbaspēka. Tāpēc es pasūtīju kravas automašīnu ar kūtsmēsliem.”
Mans vīrs nopūtās un teica, ka mēs noteikti brauksim uz Saldu. Es biju pikta, ka nedēļas nogalē kino un kafejnīcas vietā mēs laukos sēdēsim ar dakšām un cilāsim kūtsmēslus.
“Es nevaru pateikt “nē”,” Emīls teica. “Es gribēju, bet nevarēju.” Vai tu pati gribi piezvanīt mammai un pateikt, ka mēs nevaram braukt?
Protams, es gribēju to pateikt. Man vajadzēja tikai viņai piezvanīt un pateikt, ka patiesībā mums jau ir citi plāni nedēļas nogalei. Es sarunu sāku ar pieklājīgu jautājumu par viņas labsajūtu, pasmējos par viņas stāstu par kaķi un runāju par laikapstākļiem.
“Dacīt, galvenais, lai sestdien būtu labs laiks,” teica Emīla mamma, “citādi Emīls izmirks slapjš lietū. Viņam visu dienu būs jāšķūrē kūtsmēsli. Bet bēniņus var tīrīt jebkuros laikapstākļos.”
Bija pienācis laiks vīramātei pateikt, ka mēs nebrauksim pie viņas nedēļas nogalē. Bet es nespēju sevi piespiest pateikt šos vārdus, lai kas arī notiktu. Tāpēc es nomākta apstiprināju tikšanos sestdien un pieklājīgi atvadījos no Emīla mammas.
“Nevarēji?” Emīls tik nojautāja.
Es papurināju galvu. Es biju dusmīga uz sevi un arī uz savu vīru, bet es neko nevarēju darīt. Mēs abi zinājām, ka mums būs jādodas pie vīramātes.
Svētdienas vakarā mēs atgriezāmies pārguruši. Tieši tajā brīdī, kad pasūtījām picu, piezvanīja Niklāvs, mana vīra draugs. Pēc viņa sejas izteiksmes es jau varēju noprast, ka viņš kaut ko vēlas.
“Man jāaizbrauc pēc Niklāva,” Emīls nopūtās un sāka ģērbties. “Viņam kaut kas ir noticis ar mašīnu un man viņš ir jāsavāc.”
Es dusmojos uz savu vīru. Interesanti, kāpēc Niklāvs nevarēja izsaukt taksi?
“Jā, mīļā,” piekrita Emīls, “bet man bija neērti atteikties.”
Es atvēru muti, lai sūdzētos par Emīla “neērto” komentāru, bet iekodu mēlē. Es jau tāda pati esmu, ko tad te var padarīt?
Nākamajā dienā man piezvanīja Elizabete, sena mana draudzene. Mēs īsti nebijām runājušas kādu laiku. Elizabete parasti zvana, kad jūtas nomākta. Tad, kad viņa grib parunāties.
Lasi vēl: Kurzemes pusē manīti daudz lielāki un spēcīgāki dzīvnieki par alni: braucot pa šiem ceļiem jābūt uzmanīgiem (+VIDEO)
Es tiešām negribēju tikties, bet Elizabete uzstāja. Un ko es? Protams, es piekritu.
“Cik brīnišķīga bija bērnība,” es sapņaini teicu. “Kad es negribēju kaut kur iet, es teicu, ka man mamma neļauj.”
“Lieliski,” Emīls iesmējās un pēkšņi apklusa. “Kā būtu, ja…”
Mana vīra acis iemirdzējās. Viņš pienāca un apsēdās man blakus.
“Dacīt, vai tu tiešām nevēlies tikties ar Elizabeti?” viņš jautāja, viltīgi samiedzot acis.
“Negribu gan… Es viņu veselu mūžību neesmu satikusi,” es pamāju.
“Tad klausies, mīļā,” Emīls stingri teica, saraucis pieri. “Tu nekur neiesi. Es, tavs vīrs, tevi nelaidīšu.”
Es biju bez vārdiem aiz izbrīna. Tad es paņēmu telefonu un nosūtīju Elizabetei nožēlas īsziņu. “Es ļoti gribēju satikties, bet mans vīrs… viņš man neļauj. Viņam nepatīk, ka es eju no mājas prom bez.”
Elizabete neapvainojās, tikai juta līdzi. Viņa pati reiz esot tikusies ar vīrieti, kurš vienmēr neļāva viņai kaut ko darīt.
Un mēs turpinājām izmantot šo metodi, kas nostrādāja ar Elizabeti. Tagad Emīls bez sirdsapziņas pārmetumiem pateica draugiem, ka sieva viņam naktī nekur neļauj doties.
Šī metode darbojās arī ar manu vīramāti. Tiesa, tagad viņa pret mani ir kļuvusi mazāk sirsnīga. Bet dažreiz viņa saka Emīlam, lai viņš mani nedusmo. Viņa, šķiet, baidās, ka es Emīlam varētu neļaut vēl kaut ko… Mēs paši par šo metodi tikai pasmejamies, bet labi, ka apkārtējie tai tic. Un beidzot mēs varam abi darīt tiešām to, ko vēlamies un nedarīt to, ko nevēlamies.
