Maija pamāja. Pagāja mēnesis. Viņš dzīvo pie mammas Cēsīs. Raksta man dažreiz. Pirmā ziņa: “Tu sagrāvi visu. Mēs varējām būt laimīgi.”
Neatbildēju. Otrā: “Es atradīšu darbu un pierādīšu tev, ka tu kļūdījies.” Neatbildēju. Trešā: “Varbūt pamēģinām vēlreiz? Esmu mainījies.” Neatbildēju. Ceturtā: “Tu esi bezsirdīga.” Pievienoju melnajam sarakstam.
Lelde atbrauca brīvdienās. Apskatīja dzīvokli.
– Kaut kā tīrāk kļuvis. Un klusāk. Es domāju – enerģētiski klusāk. Agrāk ienācu – bija smagi. Tagad ir normāli.
Mana meita. Jūt tādas lietas.
– Mammu, kā tu jūties?
– Labi. Tiešām labi.
Un tā bija taisnība.
Mamma piezvanīja tajā nedēļā.
– Es dzirdēju, ka jūs aizgājāt katrs savu ceļu?
– Jā.
– Kas notika?
Pastāstīju. Par sešpadsmit mēnešiem dīvānā. Par “nav pienākuma”. Par rēķinu. Mamma paklusēja.
– Rēķins – tas, protams, ir spēcīgi.
– Viņš to bija pelnījis.
– Varbūt. Bet tomēr vīrietis. Tas viņiem ir grūti. Nu pieņemt, ka uz to norāda.
Mamma nopūtās. – Labi, meitiņ. Tu esi pieaugusi. Pati zini. Nolika klausuli.
Es sēdēju un domāju – a tiešām, varbūt nevajadzēja ar to rēķinu? Varēja taču vienkārši palūgt izvākties. Bez cipariem, bez visa tā. Bet pēc tam atcerējos viņa seju. Kā viņš gulēja dīvānā un teica “nav pienākuma”. Kā ēda manu ēdienu un slēpa trīs tūkstošus “melnajai dienai”. Kā tērēja manu naudu uzkodām un spēlēm. Nē. Vajadzēja. Lai viņš saprastu. Lai es saprastu. Izklaides pēc dažreiz domāju – vai varēja citādi?
Varēja parunāt agrāk. Jau trešajā mēnesī. Pateikt – vai nu darbs, vai ej prom. Varēja nedot karti. Negatavot uz diviem. Varēja neciest sešpadsmit mēnešus. Tagad – nē. Tagad es dzīvoju viena. Maksāju tikai par sevi. Ēdu savu ēdienu. Skatos savus seriālus. Un ziniet ko? Man ir labi. Kaimiņiene Baiba vakar kāpņu telpā pajautāja:
– Kur ir jūsu vīrietis? Sen neesmu redzējusi.
– Aizgāja.
– Ak. Kas tad notika?
– Viņš negribēja palīdzēt.
– Nemaz?
– Nemaz. Sešpadsmit mēnešus nestrādāja, nemaksāja, neuzkopa.
Baiba pakratīja galvu.
– Mans pirmais vīrs tāds bija. Kamēr neizdzinu – nesaprata.
– Izdzināt?
– Aha. Pēc trim gadiem. Mantas kāpņu telpā, slēdzenes nomainīju. Atnāca naktī – bet mājās netiek.
– Un kā viņam klājās?
– Pēc mēneša darbu atrada Salaspilī. Apprecējās pēc tam. Joprojām strādā.
Lūk, tā. Dažiem vajag spērienu. Žēl, ka mans spēriens nepalīdzēja. Viņš tā arī sēž pie mammas Cēsīs. Lelde pārbaudīja – sociālajos tīklos nav jaunu foto ar darbu. Tātad joprojām “meklē”. Bet tās vairs nav manas rūpes.
Pagājis mēnesis
Viņš dzīvo pie mammas. Rēķinu, protams, nav apmaksājis. Un neapmaksās. Raksta dažreiz no jauniem numuriem – te “tu visu sagrāvi”, te “pamēģinām vēlreiz”. Es neatbildu. Draudzene saka – malacis. Mamma saka – varēja arī maigāk. Lelde saka – pareizi izdarīji. Kaimiņiene saka – tā viņiem vajag. Kolēģi sadalījās – puse par mani, puse uzskata, ka “attiecības nav bizness, nedrīkst rēķinus izstādīt”. Bet es sēžu vakaros viena. Tīrā dzīvoklī, ar vienu kafijas tasi, bez krākšanas un čipsu kraukšķēšanas.
Un domāju. Viņš pats teica – “nav pienākuma”. Pats izvēlējās – būt viesis, nevis ģimene. Viesi maksā par dzīvošanu. Vai iet prom. Loģiski? Vai skarbi? Sešpadsmit mēnešus viņš ēda manu ēdienu. Gulēja manā dīvānā. Skatījās manu televizoru. Teica, ka “nav pienākuma palīdzēt”.
Es piekritu. Ja nav pienākuma – tātad maksā.
Vai es ar viņu apgājos skarbi? Vai pareizi – ja jau pats teica, ka nav pienākuma?
