Ar Madaru mēs iepazināmies tālajā Omānā, pašā jūras krastā. Abi bijām devušies atpūtā vienatnē. Tas notika pirms pieciem gadiem. Tajā brīdī es jau divus gadus biju šķīries un apzināti izvēlējos klusu, nomaļu kūrortu – gribējās mieru, plašumu un laiku sev.
Pirmās divas nedēļas pagāja pilnīgā vientulībā un pārdomās. Bet tad, it kā pēc klikšķa, radās interese par apkārtējiem. Tieši tad es pamanīju Marinu – sievieti ar apbrīnojami siltu un mierīgu skatienu, kurā bija jūtams dzīves viedums un pieredze. Katru dienu viņa viena pati pastaigājās gar krastu, nekur neskriedama.
Kādā dienā es arī izgāju pie jūras un devos viņai pretī. Kad mūsu skatieni satikās, es sajutu negaidītu prieku un iekšēju pacēlumu. Tajā sekundē es skaidri sapratu: šī tikšanās nav nejauša. Vēlāk Madara atzinās, ka tajā brīdī arī viņa sajuta neparastu drošības sajūtu – it kā liktenis būtu devis zīmi. Tā mēs abi nolēmām, ka mums ir jāiepazīstas.
Ceļojums, kas kļuva par jaunu sākumu
Pakāpeniski mūsu it kā nejaušās satikšanās pārvērtās regulārās pastaigās un garās sarunās. Mēs smējāmies, dalījāmies domās un pārsteidzoši viegli sapratāmies. Izrādījās, ka mums ir daudz kopīga: līdzīgi uzskati par dzīvi un pat līdzīga pagātnes pieredze. Madara, tāpat kā es, bija šķīrusies jau piecus gadus.
Mēs sākām kopā doties ekskursijās. Īpaši spilgti atmiņā palicis brauciens tuksnesī: visu dienu traucāmies ar džipiem pa kāpām, bet nakti pavadījām beduīnu nometnē – pie ugunskura, zem zvaigžņotām debesīm. Domāju, tieši tajā brīdī mīlestība klusi un nemanāmi ienāca mūsu dzīvē.
Pēc atgriešanās mājās es piedāvāju Madarai pārvākties pie manis, lai gan dzīvojām dažādās pilsētās. Viņa piekrita bez svārstīšanās: bērni jau sen pieauguši un dzīvo savu dzīvi, bet darbs viņai ļāva strādāt attālināti. Pēc pusgada mēs kopā aizbraucām uz Norvēģiju. Šis brauciens man bija izšķirošs – tieši tur, ziemeļu dabas klusumā, es viņu bildināju.
Kāpēc nobriedusi mīlestība ir citādāka?
Mēs esam kopā jau gandrīz četrus gadus, un esmu patiesi pateicīgs liktenim par šo dāvanu. Mīlestība atnāca tad, kad es vairs tai īsti neticēju un noteikti negaidīju. Tagad es skaidri zinu: jūtas nobriedušā vecumā pavisam neatgādina jaunības degsmi. Tās ir dziļākas, mierīgākas un apzinātākas.
Lūk, kas manās acīs ir mainījies:
Atbalsts ikdienā. Man vairs nav svarīgi demonstrēt spēku. Es novērtēju to, ka brīžos, kad jūtos noguris vai nevesels, Madarai ir blakus ar tādu rūpību, kas aizstāj jebkuru profesionālu aprūpi. Viņas klātbūtne un māka radīt mieru ir labākās zāles.
Kopīgas intereses. Mūs ļoti tuvina vienkāršas lietas. Vakaros mēs mēdzam spēlēt galda spēles, bet brīvdienās dodamies mežā slēpot. Tie ir mazi mirkļi, kas piepilda dzīvi ar jēgu.
Sarunu vērtība. Iepriekšējās attiecībās es nevarēju dalīties savās domās, jo bieži dzirdēju, ka “manas problēmas nevienu neinteresē”. Ar Marinu ir citādi – es varu runāt par visu, nebaidoties tikt pārprasts vai izsmēts.
Mājas miers. Nobriedušam vīrietim pati svarīgākā ir māju sajūta un miers. Mēs esam tik ļoti noguruši no pagātnes konfliktiem un vētrām, ka sākām īpaši vērtēt klusumu un emocionālo komfortu.
Ziņa sievietēm pēc piecdesmit
Es gribu pateikt dažus vārdus sievietēm: nedomājiet, ka līdz ar gadiem spēja mīlēt pazūd. Šīs jūtas var būt tikpat spēcīgas kā jaunībā, tikai tagad tām ir pavisam cita vērtība. Vecums – tie ir tikai cipari. Dvēsele, kas piepildīta ar pieredzi, spēj iedegt gaismu, kas izgaismos ceļu vēl ilgus gadus.
Dzīvojiet piesātinātu un interesantu dzīvi – tieši tā rada to iekšējo starojumu, kas piesaista īstos cilvēkus. Šo gaismu noteikti pamanīs tas, kurš iemīlēs jūs tieši tādu, kāda esat. Atveriet sirdis, nebaidieties no tikšanās un pārmaiņām. Jaunas iespējas vienmēr ir turpat blakus.
Kāds ir jūsu stāsts? Vai ticat, ka pēc piecdesmit dzīve var sākties no jauna ar vēl lielāku jaudu? Dalieties pārdomās komentāros!
