Lai gan esmu sasniegusi 73 gadu vecumu, kas daudziem šķiet laiks atpūtai, es joprojām turpinu aktīvas darba gaitas un katru rītu dodos uz biroju.
Šādu izvēli nenosaka tikai viens faktors, jo realitātē tas ir vairāku iemeslu kopums – pirmkārt, jāsaka godīgi, ka ar vienu pašu valsts piešķirto pensiju šodienas ekonomiskajos apstākļos laikam vairs nepietiek, lai nodrošinātu pilnvērtīgu dzīvi.
Tomēr finansiālais aspekts nav galvenais dzinulis, jo es patiesi un no visas sirds mīlu to, ko daru, un ar pilnu pārliecību uzskatu sevi par vienu no vislabākajiem speciālistiem savā profesijā. Mana darba dzīve jau piecdesmit gadus ir nesaraujami saistīta ar vienu un to pašu lielo tekstila uzņēmumu, kurā pildu grāmatvedes pienākumus, un šis pusgadsimta ilgais lojalitātes un profesionalitātes stāsts ir kaut kas tāds, ar ko es patiesi lepojos.
Tomēr pēdējā laikā darba vidē esmu sākusi pamanīt nepatīkamas izmaiņas, un aiz muguras aizvien biežāk līdz manām ausīm nonāk kolēģu čuksti un divdomīgas piezīmes.
Reizēm tie ir it kā nevainīgi jautājumi par to, vai tiešām nebūtu jau pienācis pēdējais laiks dot ceļu jaunajai paaudzei, bet citreiz tās ir skarbākas prognozes, ka vadība mani drīz vien no šīs amata vietas atbrīvos vecuma dēļ.
Man ir bezgala neērti un sāpīgi dzirdēt šādas runas, jo es joprojām ārkārtīgi rūpīgi un precīzi veicu visus savus tiešos pienākumus, nemitīgi tiecoties pēc tā, lai mana darba kvalitāte padarītu mani neaizvietojamu.
Diemžēl sabiedrībā bieži vien cilvēku sāk vērtēt tikai pēc pasē ierakstītā gada skaitļa un ārējā izskata, pilnībā ignorējot viņa intelektuālās spējas, kas rada lielu neizpratni un emocionālu diskomfortu. Ir smagi apzināties, ka visa mana ilgajos gados uzkrātā pieredze, zināšanas un sasniegumi apkārtējo acīs pēkšņi tiek reducēti tikai līdz “vecuma” kategorijai.
Es nevēlos ieslēgties četrās sienās un pavadīt dienas tikai ar ierastajiem hobijiem vai mājas soli; es gribu palikt sociāli aktīva un profesionāli piepildīta. Tieši darbs ir tas, kas manā ikdienā uztur jēgu un sniedz nepieciešamo motivāciju celties, un bez šī ritma man būtu ļoti grūti saglabāt labu pašsajūtu un dzīvesprieku.
Mani bērni jau sen dzīvo atsevišķi un arī uzstāj, lai es dotos pensijā.
— Padomā tikai, tu varēsi sēdēt ar mazbērniem!
— Bet vai jūs pajautājāt, vai es to gribu? Mazbērni drīz izaugs un aizmirsīs par mani. Ko tad es darīšu?
Pirms kāda laika birojā ieradās jauna meitene, viņai tikai 22 gadi, un viņa vēl ir nepieredzējusi un daudz ko nezina. Man uzdeva uzdevumu viņu apmācīt. Iespējams, ka Alinu gatavo, lai viņa aizstātu mani. Taču, godīgi sakot, es nedomāju, ka viņa spēs tikt galā ar šādu darba apjomu, neskatoties uz viņas labajām datorprasmēm.
Kā jūs domājat, ko man darīt? Vai ir vērts cīnīties par savu darbu vai labāk nodot visu pieredzi šai jaunajai meitenei? Vai tas būtu godīgi?
