Brauc pa šoseju, saule silda, skan mīļākā dziesma, un te pēkšņi – bāc! Spied uz bremzēm, bet pedālis iekrīt grīdā, it kā būtu uzkāpis putrā. Bremzes vienkārši pazuda
Man dūša gandrīz papēžos aizgāja, emocijas pāri malām. Tas bija pirms nedēļas, uz Liepājas šosejas. Braucu ar savu veco, uzticamo Volkswagen Passat B5, kurš jau bija nobraucis 250 tūkstošus kilometru. Domāju, ka vecītis vēl pavilks, bet nē – bremžu šļūtene izlēma citādi un pārsprāga. Par laimi, apkārt gandrīz nebija mašīnu, un es ātri nobraucu malā.
Šajā rakstā pastāstīšu, kā es izkārtojos no situācijas, ko darīt, ja ar tevi notiek kas tāds, un kāpēc neviens no tā nav pasargāts. Nav svarīgi, esi pieredzējis šoferis vai tikko dabūjis tiesības – mans gadījums palīdzēs būt gatavam šādai ķibelei un nesamulst uz ceļa.
Kas ir bremžu šļūtene un kāpēc tā plīst
Labi, paskatīsimies, kas tas tāds par “zvēru” – bremžu šļūtene, un kāpēc tā var pievilt visnepiemērotākajā brīdī. Tā nav vienkārši kaut kāda gumijas trubiņa, kas karājas zem mašīnas. Bremžu šļūtene ir svarīga bremžu hidrauliskās sistēmas daļa. Tā savieno metāla caurulītes, kas iet no galvenā bremžu cilindra, ar suportiem pie riteņiem (vai cilindriem, ja ir bungu bremzes).
Šļūteni taisa elastīgu, lai tā nelūztu, kad piekare kustas pa bedrēm vai līkumos. Tās uzdevums – pārraidīt bremžu šķidruma spiedienu, lai kluči piespiestos pie diska vai bungu un apstādinātu mašīnu. Lielākajai daļai mūsdienu auto ir divkontūru bremzes: viens atbild par priekšējiem riteņiem, otrs – par aizmugurējiem. Ja viena šļūtene plīst, otrs var nedaudz izglābt, taču tas nav iemesls atslābināties – bremzes jau nav tās pašas, un braukt jābūt uzmanīgi.
Šļūtenes plīšanas iemesli ir banāli, bet tos viegli ignorēt. Pirmkārt, vecums un nolietojums. Gumija ar laiku sacietē, plaisā un zaudē elastību. Ražotāji iesaka šļūtenes mainīt ik pēc 5 gadiem vai 100 tūkstošiem kilometru – tas norādīts lietošanas instrukcijās lielākajai daļai Eiropas un Japānas auto. Manam Passat šļūtenēm bija ap 8 gadi, un uz ārējās kārtas jau parādījās plaisas.
Otrkārt, mehāniski bojājumi: akmeņi no ceļa, apmales, pat zari mežā var noberzt vai pārdurt šļūteni. Trešais iemesls – zema kvalitāte. Ja uzlika neoriģinālu vai viltojumu, tā var pārplīst ātrāk. Plus agresīva vide: ceļu sāls ziemā, reaģentu ķīmija vai pat pārkaršana no biežas bremzēšanas sastrēgumos.
Manā gadījumā, visticamāk, tā bija nolietojuma un akmens kombinācija, kas trāpīja šļūtenei uz nelīdzenās šosejas. Statistika rāda, ka visbiežāk tādas problēmas notiek ar priekšējām šļūtenēm, jo tās atrodas tuvāk riteņiem un vairāk cieš no vibrācijām.
Kā laikus atpazīt problēmu
Tagad par pazīmēm – tos svarīgi atpazīt laikus, lai negaidītu, kamēr viss beigsies ar avāriju. Pats acīmredzamākais pazīme – bremžu pedālis kļūst “vates” mīksts: iegrimst dziļāk nekā parasti un bremzēšana kļūst vājāka. Tas notiek tāpēc, ka caur plīsumu bremžu šķidrums izplūst un spiediens krīt.
Ja bremzējot mašīnu velk uz sānu, tas var norādīt uz viena kontūra problēmu. Pārbaudiet šķidruma līmeni tvertnītē zem pārsega – ja tas krītas bez redzama iemesla, tā ir satraucoša pazīme. Vizuāli: zem mašīnas vai uz riteņiem var būt slapji pleķi no šķidruma (parasti caurspīdīgs vai viegli dzeltenīgs, DOT-4 vai DOT-5.1).
Šļūtene var būt mitra, deformēta vai ar redzamām plaisām, izspiedumiem vai nodilumu. Manā gadījumā viss sākās ar nelielu pedāļa iegrimšanu iepriekšējā apstāšanās reizē, bet es to norakstīju uz uzkarsušiem klučiem. Un pēc tam – pilnīgs viena kontūra atteikums. Ja ko tādu pamani stāvvietā, neignorē: paskaties zem mašīnas un apskati šļūtenes.
Ko darīt, ja šļūtene pārsprāgst uz ceļa
Un te tu esi uz šosejas, un tas notiek. Galvenais – nekrīti panikā. Pirmais, ko es darīju: turpināju spiest bremžu pedāli vienmērīgi un stipri, neatlaižot. Divkontūru sistēmā otrais kontūrs nostrādāja, un mašīna sāka palēnināties, kaut arī ilgāk nekā parasti. Ja bremzes pavisam pazūd, izmanto rokas bremzi, bet uzmanīgi, lai neaizslēgtu aizmugurējos riteņus un nezaudētu vadību līkumā.
Alternatīva – izspiest sajūgu (ja ir mehānika) un izslēgt motoru, lai izmantotu motora pretestību palēnināšanai. Galvenais – ieslēdz avārijas gaismas, piebrauc pie nomales un apstājies pēc iespējas drošāk. Tajā dienā es braucu ar apmēram 90 km/h, šoseja bija salīdzinoši tukša, tāpēc paguvu nobraukt kādus 200 metrus un apstāties. Pēc tam jutos kā pēc maratona.
Lasi vēl: Interesants veids kā 2 minūtēs uzasināt rīvi mājas apstākļos, izmantojot pārbaudītu metodi
Pagaidu remonts: kā aizbraukt līdz servisam
Tālāk – diagnostika un pagaidu remonts. Izslēdz motoru, izkāp un apskati mašīnu. Ja vajag, noņem riteni (domkrats un balonatslēga bagāžniekā – obligāts komplekts katram šoferim). Meklē plīsuma vietu: parasti tā ir nobrāzums vai plaisa šļūtenē pie suporta vai caurules.
Ja šķidrums tek ārā, paliec lupatu vai pudeli, lai neizlīst. Līmenis tvertnītē ātri krīt, tāpēc, ja ir līdzi šķidrums, pielej (labāk vienmēr vest puslitru DOT tā paša tipa). Bet tas neatrisina problēmu – jāaptur noplūde.
Pagaidu remonts nav ideāls, tas tikai ļauj tikt līdz servisam. Vienkāršākais veids – noslēgt bremžu cauruli, pie kuras bija pievienota šļūtene. Paņem piemērotu skrūvi, uzgriezni vai pat pašvītņgriezni no komplekta (man bija cimdu nodalījumā no iepriekšēja remonta). Atvieno šļūteni no caurules (parasti atslēga 10–13), iespraud skrūvi caurules atverē un piegriez, lai aizvērtu šķidruma plūsmu.
Ja plīsums tuvāk suportam, atvieno šļūteni tur un noslēdz abus galus – vienu pie suporta, otru pie caurules. Var izmantot izolācijas lentu vai skavu nostiprināšanai. Ārkārtas gadījumā pārgriez šļūteni un ieskrūvē pašvītņgriezni šķērsām, lai aizblīvētu – tas man nostrādāja.
Pēc tam atgaiso bremzes (ja zini, kā to darīt: atgriez gaisošanas skrūvi uz suporta, piespied pedāli, piegriez) un pielej šķidrumu. Bet atceries: tas ir tikai uz laiku! Bremzes būs vājākas, īpaši ar vienu riteni, tāpēc brauc ne ātrāk par 40–50 km/h, turi labo joslu un izvairies no straujiem manevriem.
Mans ceļš līdz servisam un secinājumi
Tieši tā es arī darīju: noslēdzu cauruli ar skrūvi no stiprinājuma, atgaisoju sistēmu (tvertnītē vēl bija mazliet šķidruma), un devos ceļā. Līdz tuvākajam servisam bija 30 kilometri – braucu uzmanīgi, pa ceļam pāris reizes apstājos pārbaudīt. Domās gan pieķēru sevi: labāk būtu izsaucis evakuatoru, bet tajā nekurienē bija slikti sakari, un gaidīt pāris stundas negribējās.
Servisā šļūteni nomainīja stundas laikā. Beigu beigās nokļuvu bez starpgadījumiem, bet mācību guvu: pārbaudīt šļūtenes katrā tehniskajā apskatē.
Kā izvairīties no šādām situācijām
Profilakse ir labākais veids, kā to novērst. Pārbaudiet šļūtenes vizuāli reizi pusgadā: meklējiet plaisas, izspiedumus, noplūdes. Mainiet pēc grafika, netaupiet uz kvalitātes rēķina – oriģināls vai pārbaudīti analogi.
Ja mašīna veca, kā manējā, uzstādiet metāla pinumu aizsardzībai. Un vienmēr bagāžniekā turiet pamata komplektu: domkratu, atslēgas, šķidrumu, skavas. Pēc auto forumu datiem, šādas problēmas nemaz nav tik retas – īpaši ārzemju auto, kas vecāki par 10 gadiem. Latvijā, ar mūsu ceļiem un reaģentiem, ko ziemā kaisa, tas attiecas uz visiem.
