Tas bija viens no tiem vakariem, kad ziema Latvijā parāda savu īsto raksturu. Mūsu uzņēmums šogad korporatīvo pasākumu rīkoja mājīgā, bet plašā viesu namā netālu no Cēsīm.
Sniegs putināja tā, ka ceļu uz Gaujas senlejas pusi gandrīz neredzēja, un visi kolēģi, tikko ieradušies, steidza sildīties pie lielā kamīna. Man šie pasākumi vienmēr šķituši nedaudz divējādi – no vienas puses, jautrība, no otras – neizbēgamās sarunas, kuras darba dunā parasti paliek nepateiktas.
Kad oficiālās uzrunas beidzās un sātīgās vakariņas bija baudītas, telpā vēl patīkami virmoja cepeša un karstvīna aromāts, taču es sajutu nepieciešamību pēc mirkļa klusuma, lai nedaudz atpūstos no tām sarunām, kuras darba dunā parasti paliek nepateiktas.
Paņēmis savu tējas krūzi, es klusi izgāju ārā uz segtās terases, kur svaigais un dzestrais ziemas gaiss lika uz mirkli dziļāk ievilkt elpu un apstāties, vērojot, kā tumšie meža koki lēni šūpojas vējā, līdz klusa durvju nočīkstēšana aiz muguras pārtrauca manu vientulību.
Tā bija Lāsma no mārketinga nodaļas – savos trīsdesmit viņa vienmēr bija eleganta, perfektiem matiem un asu mēli, kura nekad nekautrējās pateikt to, ko domā.
Viņa klusi piegāja man blakus, ciešāk ietinās savā biezajā vilnas pledā un nedaudz nodrebinājās no aukstuma, kas šovakar tiešām koda kaulos.
— “Krišjāni, tu arī bēdz no trokšņa?” viņa pajautāja, apsēžoties koka krēslā pretī.
— “Vienkārši gribēju redzēt īstu ziemu, nevis tikai to pelēko putru un slapjumu, kas parasti ir uz Rīgas ielām,” es atbildēju, pasmaidot.
Mēs kādu laiku sēdējām klusējot. Uz terases grīdas lēnām krājās sniega pārslas, kuras vējš iepūta pa spraugām. Saruna sākās pavisam nevainīgi – par darbiem, par to, ka šis gads bijis smags, bet tad Lāsma, lēnām malkojot tēju, kļuva personīgāka.
— “Zini, es skatos uz visiem šiem pāriem mūsu birojā un domāju… kur viņas tos vīriešus vispār atrod? Esmu viena jau gadu, un man sāk šķist, ka Latvijā satikt kādu sakarīgu cilvēku ir gandrīz neiespējami. Tie randiņi lietotnēs vairāk atgādina neveiklas darba intervijas, kurās neviens nekad netiek tālāk par pirmo sarunu,” Lāsma noteica, nedaudz vīlusies savā balsī.
Es noliku krūzi uz galdiņa un uzmanīgi uz viņu paskatījos. “Varbūt tu vienkārši cel pārāk augstu latiņu? Vai arī tev ir kāds ļoti konkrēts tēls padomā, kuru meklē?”
Lāsma neviļus iztaisnoja muguru, un viņas skatienā parādījās tāda kā pašpārliecināta neatlaidība.
— “Augstu latiņu? Es nedomāju, ka vēlme pēc drošības sajūtas ir kaut kas pārmērīgs. Esmu sieviete un vienkārši gribu zināt, ka rītdiena būs stabila. Man nav vajadzīgs miljonārs, bet man blakus vajag vīrieti, kurš ir spējīgs uzņemties atbildību par kopējo budžetu, nevis tikai saukties par vīrieti ‘uz papīra’,” viņa paskaidroja.
— “Un kā šī stabilitāte izskatās skaitļos?” es iejautājos, apzinoties, ka esam uzkāpuši uz diezgan slidenas taciņas.
Viņa nevilcinājās. Šķita, ka viņa šo skaitli ir izrēķinājusi jau sen.
— “Mūsdienās, lai uzturētu normālu dzīves līmeni Rīgā vai Pierīgā, lai varētu atļauties labu auto, reizi gadā normālu ceļojumu un nedomāt par cenām veikalā, vīrietim būtu jāpelna vismaz 3000 eiro uz rokas. Tas ir tas slieksnis, pie kura sākas stabila dzīve.”
Es klusībā pārrēķināju šo summu. Latvijas mērogā tie ir ļoti labi ienākumi.
— “3000 eiro… Tas ir cienījams skaitlis. Bet klau, Lāsma, būsim godīgi – mūsu uzņēmumā tādu algu saņem varbūt daži augstākā līmeņa vadītāji. Cik tu pati šobrīd saņem, ja drīkst jautāt?”
Lāsma nedaudz samulsa, bet ātri atguvās. “Nu, man ir nedaudz virs deviņiem simtiem pēc nodokļiem. Ar prēmijām reizēm tūkstotis. Bet tam nav nozīmes. Es taču esmu sieviete. Mans uzdevums ir radīt mājas sajūtu, būt iedvesmai. Vīrieša uzdevums ir nest mājās resursus.”
“Ko tu dosi pretī?” – jautājums, kas izsita no sliedēm
Es sapratu, ka šis ir īstais brīdis, lai uzdotu jautājumu, kuru vairums vīriešu šādās situācijās noklusē, lai nesabojātu vakaru.
— “Lāsma, iedomājies situāciju. Tu satiec šo vīrieti. Viņš ir gudrs, viņš pelna tos trīs tūkstošus, viņam ir sava māja un sakārtota dzīve. Viņam priekšā ir milzīga izvēle – apkārt ir simtiem koptu, jaunu un ambiciozu sieviešu.
Kāpēc viņam būtu jāizvēlas tieši tevi? Ko tu esi gatava ielikt šajās attiecībās, lai tās būtu līdzvērtīgas?”
Lāsma uz brīdi apklusa. Viņa skatījās uz mani tā, it kā es būtu pajautājis kaut ko pilnīgi absurdu.
— “Kā – ko es došu? Es taču teicu – mājīgumu. Es rūpētos par viņu. Esmu uzticīga, man ir laba humora izjūta. Un es tiešām labi izskatos, es ieguldu laiku un naudu savā ārienē.”
— “Labi, paskatīsimies uz to no vīrieša puses,” es turpināju, mēģinot saglabāt mierīgu toni. “Vīrietis, kurš pelna 3000 eiro Latvijā, parasti ir pakļauts milzīgam stresam.
Viņš strādā 10–12 stundas dienā. Kad viņš atnāk mājās, viņš ir iztukšots. Ja tu arī strādā savas 8 stundas un atnāc nogurusi – kurš radīs to mieru? Ja tu gaidīsi, ka viņš tevi izklaidēs un nodrošinās tavus sapņus, bet pati strādāsi tikai ‘savai izklaidei’ – vai tā tiešām ir partnerība?”
Lāsmas seja mainījās. Viņas pašpārliecinātība sāka plaisāt.
— “Tu gribi teikt, ka es neesmu pietiekami laba tādam vīrietim?”
— “Nē, es tikai gribu teikt, ka vēlme pēc augsta dzīves līmeņa parasti nāk komplektā ar pienākumiem, par kuriem mēs mēdzam aizmirst. Vīrietis, kurš pelna lielu naudu, mājās bieži vien nemeklē vēl vienu sāncensi vai vienkārši skaistu rotu sev blakus – viņam vajag vietu, kur beidzot atslābt un sajust mieru.
Ja tu sagaidi, ka viņš pelnīs trīsreiz vairāk, vai esi gatava, ka lielākā daļa mājas miera un emocionālā atbalsta būs jānodrošina tev? Vai arī tu gribi vienlīdzību tikai tajos brīžos, kad jāmaksā rēķini, bet citreiz izvēlēsies būt tikai “vājā sieviete”?”
Saruna, kas pēkšņi kļuva pārāk personīga
Sniegs turpināja lēni snigt, taču mūsu saruna kļuva arvien nopietnāka. Lāsma sāka skaidrot, ka viņa būtu gatava rūpēties par māju un kopā plānot ceļojumus, bet, kad mēs sākām runāt par reālo ikdienu – darba stundām, sporta zāli un laiku sev –, aina pēkšņi mainījās. Izrādījās, ka viņa vēlējās paturēt visu savu līdzšinējo brīvību un neatkarību, tajā pašā laikā sagaidot, ka vīrietis būs tas, kurš viens pats parūpēsies par visu finansiālo pusi.
— “Zini, Krišjāni,” viņa beidzot klusi noteica, un es jutu, ka viņas balsī parādās aizvainojums. “Man šķiet, ka tev ir diezgan bēdīgas domas par sievietēm, ja jau tu mīlestību un attiecības uztver tikai kā tādu parastu izdevīguma aprēķinu.”
— “Tieši otrādi, Lāsma – man par sievietēm ir ļoti augstas domas. Tieši tāceļ es uzskatu, ka sieviete ir spējīga būt pilnvērtīga partnere, nevis tikai komforta patērētāja.
Bet, lai būtu blakus vīrietim, kurš savā dzīvē ir sasniedzis augstus mērķus, arī tev pašai ir jābūt personībai ar savu saturu, nevis tikai jāmeklē kāds, kurš nosegs visas tavas vajadzības un sniegs drošu aizmuguri.”
Šajā brīdī iestājās garš un smags klusums. Es jutu, ka esmu skāris tēmu, kas viņai ir neērta un par ko viņa, iespējams, nekad agrāk nebija gribējusi domāt.
Lāsma vairs neskatījās tālē, bet gan savās rokās, un tajā mirklī viņa vairs nebija tā pašpārliecinātā mārketinga vadītāja, kuru visi pazina birojā, bet gan vienkārši apmulsis cilvēks, kurš pirmo reizi bija spiests ieraudzīt savu ilūziju otru pusi.
Šķir nākamo lapaspusi, lai uzzinātu, kā Lāsma reaģēja uz šo negaidīti atklāto sarunu
– un kāds pavērsiens viņas dzīvē notika tikai dažus mēnešus pēc šī sniegotā vakara uz terases.
